Džošua - ar bērna acīm skatoties pasaulē
Vakar centos uzrakstīt kaut ko jaunu savā "blogā", bet dators bija niķīgs, tāpēc vairāk par bildēm tā arī nesanāca "ielikt". Angļu variantā izdevās "ieblogot" iecerēto un kaut ko līdzīgu biju domājis uzrakstīt arī latviskajā variantā, bet gultā guļot un klausoties BBC World Service radio vilni manas domas "aizklīda" kur citur - domas par ko citu, ko šeit, Jauno Gadu iesākot, rakstīt.
Lielajā Instrukciju Grāmatā ir rakstīts: "Priecājieties ar priecīgajiem un raudiet ar tiem, kas raud" un vēl: "Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks līksmot"
Mūsu ģimenei šis laiks ir bijis prieka un līksmības laiks, Džošu šai pasaulē sagaidot. Ap mums nav trūcis arī cilvēku, kas priecājas līdz ar mums. Šī jaunā dzīvība mūsu dzīvēs ienes jaunas pārmaiņas un pienākumus, jaunus priekus un raizes. Daudzko šajā pasaulē mēs gribam uzskatīt par savu, pie tā turoties un baidoties pazaudēt - gods (reputācija), slava, manta un arī cilvēki. Bet vai mēs esam tā visa īstie īpašnieki? Cik liels atstatums ir starp prieku un bēdām? Bāgātību, kas tev ir šodien un nabadzību, kas var tevi piemeklēt rīt? Veselību un slimību? Dzīvību un nāvi?
Vai tas nav mirkļa jautājums? - Šis atstatums var būt mirklis, kas vienā brīdī izmaina visu, liekot mums apzināties, ka esam kā māla trauki, atgādinot, ka "mēs neesam tik stipri (un vareni) kā domājam" (Rich Mullins)
Kā mēs visi esam dzirdējuši, tā ir kļuvusi par realitāti daudziem tūkstošiem cilvēku, kuru dzīves uz visiem laikiem ir mainījis Cunami vilnis, kas vienā mirklī daudzu cilvēku idilli ir pārvērtis par visļaunāko murgu.
Ko mēs mācīsimies no šī mirkļa traģēdijas? Vai atkal vainosim kādu (piemēram Dievu) par visu notikušo, jeb pieaugsim gudrībā un žēlsirdībā, mīlestībā un līdzjūtībā pret citiem? Vai nocietināsim savu sirdi vai ļausim tai "atkust"?
Šajā Cunami traģēdijā gāja bojā daudz bērnu, kuri savā "bērnišķībā" nenojauta draudošās briesmas un bija par mazu un nespēcīgu, lai laikā izglābtos.
Mēs pieaugušie varbūt nenojaušam paši savu bērnišķību, rotaļīgi spēlējoties pie katrs savām nāvi nesošām jūrām. Vai paliksim bērni šīs pasaules smilškastē jeb tomēr kļūsim pieauguši, paturot prātā, ka reiz mēs arī "atstāsim šo zemi"?
