Šūpuļdziesma 2

"Laiks ir gulēt iet ..."
Džošs savā pagaidu gultā, kamēr pie mums ciemojas EmEnEm(s)

Šūpuļdziesma jeb Kādas dienas noslēgums

Šodien notika gatavošanās Džoša vecāsmammas un viņas māsas atbraukšanai. Tika kārtota un pārkārtota māja, lai izmitinātu savus radiņus. Abām "tantēm" vārdi sākas ar M (Margareta un Marila), tāpēc abas māsas ir ieguvušas iesauku M & M, kā mazās apaļās, podziņām līdzīgās, šokolādes konfektītes. Vēl šī vārdu kombinācija nedaudz skan pēc EmenEm, jeb Eminem.
Vēl pie visa šī gatavošanās "ļembasta" klāt ir arī tas, ka mūsu kāpņu telpa tiek remontēta - tā pamatīgi, pat cementētas durvju priekšu platformiņu grīdas.
Džošs šī iemesla dēļ pāris dienas nav bijis ārā, svaigā gaisā un varbūt tāpēc šodien bija diezgan "piņkšķīgs". Bet vispār, kopumā ņemot, viņš ir ļoti jauks puika.
Šovakar, pēc savām vakariņām, dodoties uz "guļu", viņš bija diezgan nemierīgs un raudulīgs. Nevarēja saprast vai viņš grib vēl ēst, jeb vēl grib padzīvoties augšā. Viņu nomierināt nelīdzēja pat viņa jaukais "muzikālais runcis". Tad es nolēmu uzspēlēt viņam kādu dziesmu ģitāras pavadībā. Pēc tam, kad pāris dziesmas biju nospēlējis, sāku spēlēt akordus tāpat vien, pie melodijas mēģinot pielikt arī kādus šūpuļdziesmai līdzīgus vārdus. Tā man radās Šūpuļdziesma Džošam:

Laiks ir gulēt iet
Jāver acis ciet
Lai eņģelis saviem spārniem
Tevi sedz

Lai miegā satiktu
Tu, dārgo Jēzu
Un Viņš tev teiktu
Cik ļoti tevi mīl

Lai tu izaugtu
Un Viņu godātu
Un vienmēr slavētu
Mūžīgo Dievu

Šī tēva lūgšana dēlu ieaijāja, radot tēvā dziļas jūtas un mīlestību pret savu mazo lolojumu, bet mazo "pārceļot sapņu un miega pasaulē", kurā eņģelis viņu sedz ar saviem spārniem un Jēzus viņam saka: "Es tevi ļoti mīlu, mans mazais bērns".

"Reiz dzīvoja klavieres" jeb "Kāds augšāmcelšanās stāsts"

...Reiz dzīvoja klavieres.

Mans mūžs iesākās Rīgā 1874. gada 18. septembrī, ja var ticēt tam, ko kāds fabrikas strādnieks ar zīmuli ierakstījis uz kādas no manām koka daļām, to iekšienē. Atšķirībā no cilvēkiem, kuriem tāls ceļš ejams līdz tie izaug un pilnveidojas, es savā dzimšanas dienā biju pati pilnība, eleganti skaista savā izskatā un burvīga savā skanējumā.
Savā garajā mūžā esmu redzējusi dažādus likteņus, cilvēkus nākam un ejam, piedzīvojusi vairākus karus un varu maiņas, bet mans uzdevums vienmēr ir bijis un palicis viens un tas pats – priecēt cilvēkus ar savu skanējumu. Cilvēki ir nākuši pie manis gan priecīgos, gan arī skumjos brīžos un viņu pirkstiem saskaroties ar manējiem, stāstījuši man savas dvēseles noslēpumus un es vienmēr ar prieku un līdzjūtību esmu viņus uzklausījusi un tos mierinājusi ar savas “dvēseles” skaņu.
Bet gadi gāja un kaut arī mans izskats nebija zaudējis savu eleganci un skaistumu, tomēr mana skaņa vairs nebija tāda kā agrāk un tādēļ mana “dvēsele” aizvien biežāk klusēja. Pavisam reti kāds atnāca pie manis, lai padalītos ar mani savas sirds noslēpumos. Es kļuvu par mēbeli bez sirds un daudzi cilvēki pat nemanīja kas es patiesībā esmu. Tā pagāja vairāki gadi…… .

Reiz dzīvoja cilvēks, kurš savas dienas gaitas un domas reizēm aprakstīja savā dienasgrāmatā un vienā no tās lappusēm bija lasāms sekojošais:
“Šodien turpinu iesākto darbu pie klavierēm. Cīnos ar brusām, kuras nepieciešams izzāģēt, lai atbrīvotu vietu jaunajai skaņas “dvēselei”. Šo rindu rakstīšana vedina manas domas uz kādu līdzību ar mums cilvēkiem – ar mūsu garīgo dzīvi.

Mūsu jaunā dzīve Kristū ir TAS jaunais instruments, kas ir LIELĀKS, SKANĪGĀKS un lai tas ietilptu/ iederētos KORPUSĀ/ RĀMĪ, mums ir kaut kas jāmaina, no kaut kā jātiek vaļā, - no tā, kas traucē. Mums ir kaut kas “jāizzāģē” no vecā, ierastā, kas ir bijis mūsu dzīvē, kas ir balstījis iepriekšējo “instrumentu”. Karkass (mūsu ķermenis) paliek tas pats, bet jaunajai dzīvei mūsos ir nepieciešamas pārmaiņas – kaut kā “izgriešana”. Tas no mums prasa laiku un pūles, bet rezultāts dod milzīgu gandarījumu un prieku.
Iepriekš es skatījos uz ŠĪM KLAVIERĒM un domāju – “Cik žēl, ka tās neskan. Tās gan skaisti izskatās, bet dzīvība tajās nav ”. TAGAD skatoties uz tām manī ir milzīgs prieks – tās ir gan skaistas, gan arī skaisti skan – ir gan skaistas, gan arī ar jaunu skaistu skaņu, JAUNU DVĒSELI UN GARU – JAUNU DZĪVĪBU,”

Tāds ir mans AUGŠĀMCELŠANĀS stāsts – jaunas dzīvības sākums.
Es joprojām esmu Rīgā, tikai TĀ ir kļuvusi par 131 gadu vecāka.


ar patiesu prieku un mīlestību uz jums, cilvēkiem.

Klavieres




Kristus arī ir Augšāmcēlies !!!

Ir nu gan keza ar tiem datoriem. Izraadaas, ka nevaru neko ierakstiit teksta lodzinjaa. Tas nedarbojas - taapat kaa mans yahoo e-vestulu suutiishanas logs. Taa nu izmantoju sho 'hello' 'logu' lai 'blogotu'. Peedeejaa laikaa esmu bijis galdnieks - konstateeju, ka labaak un leetaak ir 'buuveet' plauktus pasham, nekaa pirkt 'par bargu daudu' gatavu veikala preci. Taa nu sapirku materiaalus un 'keeros veersim pie ragiem'. Ir tik patiikami pasham uztaisiit plauktus - taadus, kaadus tos veelos redzeet, lai tie buutu kaa apavi, kas ir tieshi laikaa. Taa nu meeriiju un ziimeeju, zaageeju un urbu, skruuveeju un klaudzinaaju liidz "manas meebeles" bija gatavas. Un kaads gandariijums!!!  

Pieauguši vai bērni

Džošua - ar bērna acīm skatoties pasaulē


Vakar centos uzrakstīt kaut ko jaunu savā "blogā", bet dators bija niķīgs, tāpēc vairāk par bildēm tā arī nesanāca "ielikt". Angļu variantā izdevās "ieblogot" iecerēto un kaut ko līdzīgu biju domājis uzrakstīt arī latviskajā variantā, bet gultā guļot un klausoties BBC World Service radio vilni manas domas "aizklīda" kur citur - domas par ko citu, ko šeit, Jauno Gadu iesākot, rakstīt.
Lielajā Instrukciju Grāmatā ir rakstīts: "Priecājieties ar priecīgajiem un raudiet ar tiem, kas raud" un vēl: "Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks līksmot"

Mūsu ģimenei šis laiks ir bijis prieka un līksmības laiks, Džošu šai pasaulē sagaidot. Ap mums nav trūcis arī cilvēku, kas priecājas līdz ar mums. Šī jaunā dzīvība mūsu dzīvēs ienes jaunas pārmaiņas un pienākumus, jaunus priekus un raizes. Daudzko šajā pasaulē mēs gribam uzskatīt par savu, pie tā turoties un baidoties pazaudēt - gods (reputācija), slava, manta un arī cilvēki. Bet vai mēs esam tā visa īstie īpašnieki? Cik liels atstatums ir starp prieku un bēdām? Bāgātību, kas tev ir šodien un nabadzību, kas var tevi piemeklēt rīt? Veselību un slimību? Dzīvību un nāvi?
Vai tas nav mirkļa jautājums? - Šis atstatums var būt mirklis, kas vienā brīdī izmaina visu, liekot mums apzināties, ka esam kā māla trauki, atgādinot, ka "mēs neesam tik stipri (un vareni) kā domājam" (Rich Mullins)
Kā mēs visi esam dzirdējuši, tā ir kļuvusi par realitāti daudziem tūkstošiem cilvēku, kuru dzīves uz visiem laikiem ir mainījis Cunami vilnis, kas vienā mirklī daudzu cilvēku idilli ir pārvērtis par visļaunāko murgu.
Ko mēs mācīsimies no šī mirkļa traģēdijas? Vai atkal vainosim kādu (piemēram Dievu) par visu notikušo, jeb pieaugsim gudrībā un žēlsirdībā, mīlestībā un līdzjūtībā pret citiem? Vai nocietināsim savu sirdi vai ļausim tai "atkust"?
Šajā Cunami traģēdijā gāja bojā daudz bērnu, kuri savā "bērnišķībā" nenojauta draudošās briesmas un bija par mazu un nespēcīgu, lai laikā izglābtos.
Mēs pieaugušie varbūt nenojaušam paši savu bērnišķību, rotaļīgi spēlējoties pie katrs savām nāvi nesošām jūrām. Vai paliksim bērni šīs pasaules smilškastē jeb tomēr kļūsim pieauguši, paturot prātā, ka reiz mēs arī "atstāsim šo zemi"?

Mans mazais