Kas es esmu?

Šajā nedēļā man no prāta nekādīgi neizkrīt divas reklāmas - viena no tām "garantē" veiksmi, otra - "palīdz" tev (un citiem) saprast Kas tu esi.
Tā kā Latvijas Radio 1 Rīta Rosmes vairs nav, atliek pašam nedaudz paironizēt par Labākas dzīves noslēpumiem.


Reklāma, kas garantē veiksmi piedāvā iegādāties mobīlo Partneri, ar to tad arī pietiek, lai veiksme pati atnāktu.
Šī bilde savukārt ir mana atbildes Reklāma, pasmīkņājot par tik stulbiem apgalvojumiem. Un vispār - vai mobīlie, kas domāti saziņai un kas tagad aprīkoti ar visādām "fīčām" mūs drīzāk neattālina vienu no otra?

Otra reklāma mums apgalvo, ka tavs pulkstenis parāda kas tu esi.


Jā, - ko nu tur par Laika rādīšanu. Tam pulkstenis mūsu laikos vairs nav nepieciešams. 'A vot', ja tu nekas nēesi, atliek tikai nopirkt pulksteni, kas parāda KAS TU ESI. Nu gluži kā kādreiz bija burvju spogulīši, tagad ir burvju pulkstentiņi.
Un ko man darīt, ja man nav tāds pulkstenis, kas PARĀDA KAS ES ESMU?
Bet ja nopietni - man ir pulsktenis, kas man atgādina par draudzību...

... un ko rāda Tavs pulkstenis???

Domu burbuļi

Laiks iet, dienām aizskrienot vēja spārniem. Reizēm Tās ir tik līdzīgas viena otrai, ka nevar manīt nekādu progresu - ne dzīvei, ne domām, ne attiecībām. Tikai dēla bildes, kuras šad tad uzbildēju, liecina, par to ka dzīve rit uz priekšu savu gaitu. Arvien no jauna dzīvoju ar apņemšanos, ka šoreiz 'blogošu' biežāk, bet laiks paiet un domu vārdi, kas dienas laikā ir lidinājušies mana prāta debesīs, tur arī paliek, kā ziepju burbuļi, kas pēc laika izgaist.
Negribu dzīvot ar domām par pagātni, bet liels gandarījums man bija, kad beidzot (pēc trīs gadiem) saņēmos un pabeidzu aprakstu par savu eksotiskāko, bet arī īsāko ceļojumu - uz Malaiziju, ko pievienoju Draugiem.lv ceļojumu aprastiem. Līdz ar aprakstu izveidoju arī bilžu galeriju.
Pašlaik brīvajā laikā cenšos sakārtot savu mājas lapu, kurai esmu atradis labāku serveri, bez reklāmām, tāpēc arī vēlos lai visi mani domu burbuļi nepagaist, bet kāds tomēr paliek manā atmiņu LĀDĒ.

Šūpuļdziesma 2

"Laiks ir gulēt iet ..."
Džošs savā pagaidu gultā, kamēr pie mums ciemojas EmEnEm(s)

Šūpuļdziesma jeb Kādas dienas noslēgums

Šodien notika gatavošanās Džoša vecāsmammas un viņas māsas atbraukšanai. Tika kārtota un pārkārtota māja, lai izmitinātu savus radiņus. Abām "tantēm" vārdi sākas ar M (Margareta un Marila), tāpēc abas māsas ir ieguvušas iesauku M & M, kā mazās apaļās, podziņām līdzīgās, šokolādes konfektītes. Vēl šī vārdu kombinācija nedaudz skan pēc EmenEm, jeb Eminem.
Vēl pie visa šī gatavošanās "ļembasta" klāt ir arī tas, ka mūsu kāpņu telpa tiek remontēta - tā pamatīgi, pat cementētas durvju priekšu platformiņu grīdas.
Džošs šī iemesla dēļ pāris dienas nav bijis ārā, svaigā gaisā un varbūt tāpēc šodien bija diezgan "piņkšķīgs". Bet vispār, kopumā ņemot, viņš ir ļoti jauks puika.
Šovakar, pēc savām vakariņām, dodoties uz "guļu", viņš bija diezgan nemierīgs un raudulīgs. Nevarēja saprast vai viņš grib vēl ēst, jeb vēl grib padzīvoties augšā. Viņu nomierināt nelīdzēja pat viņa jaukais "muzikālais runcis". Tad es nolēmu uzspēlēt viņam kādu dziesmu ģitāras pavadībā. Pēc tam, kad pāris dziesmas biju nospēlējis, sāku spēlēt akordus tāpat vien, pie melodijas mēģinot pielikt arī kādus šūpuļdziesmai līdzīgus vārdus. Tā man radās Šūpuļdziesma Džošam:

Laiks ir gulēt iet
Jāver acis ciet
Lai eņģelis saviem spārniem
Tevi sedz

Lai miegā satiktu
Tu, dārgo Jēzu
Un Viņš tev teiktu
Cik ļoti tevi mīl

Lai tu izaugtu
Un Viņu godātu
Un vienmēr slavētu
Mūžīgo Dievu

Šī tēva lūgšana dēlu ieaijāja, radot tēvā dziļas jūtas un mīlestību pret savu mazo lolojumu, bet mazo "pārceļot sapņu un miega pasaulē", kurā eņģelis viņu sedz ar saviem spārniem un Jēzus viņam saka: "Es tevi ļoti mīlu, mans mazais bērns".

"Reiz dzīvoja klavieres" jeb "Kāds augšāmcelšanās stāsts"

...Reiz dzīvoja klavieres.

Mans mūžs iesākās Rīgā 1874. gada 18. septembrī, ja var ticēt tam, ko kāds fabrikas strādnieks ar zīmuli ierakstījis uz kādas no manām koka daļām, to iekšienē. Atšķirībā no cilvēkiem, kuriem tāls ceļš ejams līdz tie izaug un pilnveidojas, es savā dzimšanas dienā biju pati pilnība, eleganti skaista savā izskatā un burvīga savā skanējumā.
Savā garajā mūžā esmu redzējusi dažādus likteņus, cilvēkus nākam un ejam, piedzīvojusi vairākus karus un varu maiņas, bet mans uzdevums vienmēr ir bijis un palicis viens un tas pats – priecēt cilvēkus ar savu skanējumu. Cilvēki ir nākuši pie manis gan priecīgos, gan arī skumjos brīžos un viņu pirkstiem saskaroties ar manējiem, stāstījuši man savas dvēseles noslēpumus un es vienmēr ar prieku un līdzjūtību esmu viņus uzklausījusi un tos mierinājusi ar savas “dvēseles” skaņu.
Bet gadi gāja un kaut arī mans izskats nebija zaudējis savu eleganci un skaistumu, tomēr mana skaņa vairs nebija tāda kā agrāk un tādēļ mana “dvēsele” aizvien biežāk klusēja. Pavisam reti kāds atnāca pie manis, lai padalītos ar mani savas sirds noslēpumos. Es kļuvu par mēbeli bez sirds un daudzi cilvēki pat nemanīja kas es patiesībā esmu. Tā pagāja vairāki gadi…… .

Reiz dzīvoja cilvēks, kurš savas dienas gaitas un domas reizēm aprakstīja savā dienasgrāmatā un vienā no tās lappusēm bija lasāms sekojošais:
“Šodien turpinu iesākto darbu pie klavierēm. Cīnos ar brusām, kuras nepieciešams izzāģēt, lai atbrīvotu vietu jaunajai skaņas “dvēselei”. Šo rindu rakstīšana vedina manas domas uz kādu līdzību ar mums cilvēkiem – ar mūsu garīgo dzīvi.

Mūsu jaunā dzīve Kristū ir TAS jaunais instruments, kas ir LIELĀKS, SKANĪGĀKS un lai tas ietilptu/ iederētos KORPUSĀ/ RĀMĪ, mums ir kaut kas jāmaina, no kaut kā jātiek vaļā, - no tā, kas traucē. Mums ir kaut kas “jāizzāģē” no vecā, ierastā, kas ir bijis mūsu dzīvē, kas ir balstījis iepriekšējo “instrumentu”. Karkass (mūsu ķermenis) paliek tas pats, bet jaunajai dzīvei mūsos ir nepieciešamas pārmaiņas – kaut kā “izgriešana”. Tas no mums prasa laiku un pūles, bet rezultāts dod milzīgu gandarījumu un prieku.
Iepriekš es skatījos uz ŠĪM KLAVIERĒM un domāju – “Cik žēl, ka tās neskan. Tās gan skaisti izskatās, bet dzīvība tajās nav ”. TAGAD skatoties uz tām manī ir milzīgs prieks – tās ir gan skaistas, gan arī skaisti skan – ir gan skaistas, gan arī ar jaunu skaistu skaņu, JAUNU DVĒSELI UN GARU – JAUNU DZĪVĪBU,”

Tāds ir mans AUGŠĀMCELŠANĀS stāsts – jaunas dzīvības sākums.
Es joprojām esmu Rīgā, tikai TĀ ir kļuvusi par 131 gadu vecāka.


ar patiesu prieku un mīlestību uz jums, cilvēkiem.

Klavieres




Kristus arī ir Augšāmcēlies !!!

Ir nu gan keza ar tiem datoriem. Izraadaas, ka nevaru neko ierakstiit teksta lodzinjaa. Tas nedarbojas - taapat kaa mans yahoo e-vestulu suutiishanas logs. Taa nu izmantoju sho 'hello' 'logu' lai 'blogotu'. Peedeejaa laikaa esmu bijis galdnieks - konstateeju, ka labaak un leetaak ir 'buuveet' plauktus pasham, nekaa pirkt 'par bargu daudu' gatavu veikala preci. Taa nu sapirku materiaalus un 'keeros veersim pie ragiem'. Ir tik patiikami pasham uztaisiit plauktus - taadus, kaadus tos veelos redzeet, lai tie buutu kaa apavi, kas ir tieshi laikaa. Taa nu meeriiju un ziimeeju, zaageeju un urbu, skruuveeju un klaudzinaaju liidz "manas meebeles" bija gatavas. Un kaads gandariijums!!!  

Pieauguši vai bērni

Džošua - ar bērna acīm skatoties pasaulē


Vakar centos uzrakstīt kaut ko jaunu savā "blogā", bet dators bija niķīgs, tāpēc vairāk par bildēm tā arī nesanāca "ielikt". Angļu variantā izdevās "ieblogot" iecerēto un kaut ko līdzīgu biju domājis uzrakstīt arī latviskajā variantā, bet gultā guļot un klausoties BBC World Service radio vilni manas domas "aizklīda" kur citur - domas par ko citu, ko šeit, Jauno Gadu iesākot, rakstīt.
Lielajā Instrukciju Grāmatā ir rakstīts: "Priecājieties ar priecīgajiem un raudiet ar tiem, kas raud" un vēl: "Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks līksmot"

Mūsu ģimenei šis laiks ir bijis prieka un līksmības laiks, Džošu šai pasaulē sagaidot. Ap mums nav trūcis arī cilvēku, kas priecājas līdz ar mums. Šī jaunā dzīvība mūsu dzīvēs ienes jaunas pārmaiņas un pienākumus, jaunus priekus un raizes. Daudzko šajā pasaulē mēs gribam uzskatīt par savu, pie tā turoties un baidoties pazaudēt - gods (reputācija), slava, manta un arī cilvēki. Bet vai mēs esam tā visa īstie īpašnieki? Cik liels atstatums ir starp prieku un bēdām? Bāgātību, kas tev ir šodien un nabadzību, kas var tevi piemeklēt rīt? Veselību un slimību? Dzīvību un nāvi?
Vai tas nav mirkļa jautājums? - Šis atstatums var būt mirklis, kas vienā brīdī izmaina visu, liekot mums apzināties, ka esam kā māla trauki, atgādinot, ka "mēs neesam tik stipri (un vareni) kā domājam" (Rich Mullins)
Kā mēs visi esam dzirdējuši, tā ir kļuvusi par realitāti daudziem tūkstošiem cilvēku, kuru dzīves uz visiem laikiem ir mainījis Cunami vilnis, kas vienā mirklī daudzu cilvēku idilli ir pārvērtis par visļaunāko murgu.
Ko mēs mācīsimies no šī mirkļa traģēdijas? Vai atkal vainosim kādu (piemēram Dievu) par visu notikušo, jeb pieaugsim gudrībā un žēlsirdībā, mīlestībā un līdzjūtībā pret citiem? Vai nocietināsim savu sirdi vai ļausim tai "atkust"?
Šajā Cunami traģēdijā gāja bojā daudz bērnu, kuri savā "bērnišķībā" nenojauta draudošās briesmas un bija par mazu un nespēcīgu, lai laikā izglābtos.
Mēs pieaugušie varbūt nenojaušam paši savu bērnišķību, rotaļīgi spēlējoties pie katrs savām nāvi nesošām jūrām. Vai paliksim bērni šīs pasaules smilškastē jeb tomēr kļūsim pieauguši, paturot prātā, ka reiz mēs arī "atstāsim šo zemi"?

Mans mazais

Džošua 24-11

Te nu es atkal esmu. Kāds, kas pa reizei te "iemet aci", varbūt jau sāka domāt: "Vai tik viņš jau nav atstājis šo zemi?"
Tad nu varu teikt, ka - tepat vien "karājos" ("hanging around").
Tik daudz kas ir noticis šajā mēneša laikā (par ko angļu valodā varēja palasīt http://ilsters.blogspot.com/), bet "latvju rakstus" biju pametis novārtā.
Kas tad ir noticis manā dzīvē pirms atstāju šo zemi ?
Lielais Tētis arī mani ir darījis par tēti, uzticot man jaunu dzīvībiņu, dāvājot mums ar Sāru dēliņu Jozua, jeb sarunvalodā - Džošu. Šim lielajam notikumam (kas atgadījās divi mēneši par agru) kā "piedeva" vēl bija pārvākšanās uz jaunu dzīvokli. Tā nu man sanāca citi pienākumi un dienasgrāmatas rakstīšana nebija manu darāmo darbu sarakstā. Nevarētu teikt, ka nu viss ir beidzies - tagad tikai viss sākās (ar Džošu). "Papīri" arī vēl nav nokārtoti (dzimšanas apliecība utt.).
Tā nu "jaunā maiņa" sāk savu ceļu starp burtiem un cipariem; meliem un patiesību; jauno un veco; pagātni un nākotni; zināšanu un nezināšanu- pretim dzīves noslēpumiem un to atklāšanu.
Cik brīnišķīgi ir zināt savu mērķi - īstās Tēva mājas, citādi varētu pārņemt izmisums par dzīvi, kas jau sāk "rietēt". Ir jocīgi justies kā divdesmitgadniekam un tomēr apzināties, ka es vairs tāds neesmu, tāpēc arī mans "gada citāds" ir:
"Tev nav dvēsele. Tu pats esi dvēsele. Tev ir miesa (ķermenis)." / C.S.Lewis 
Tu esi persona. Tava būtība ir tas, kas ir tavā "čaulā". Miesa ir kā apģērbs. Tāpēc arī uzmanība vairāk ir jāpievērš TEV - tavam īstajam TU, nevis tavai "čaulai".
Tuvojas Kristus dzimšanas diena! Vai es (tu) to svinēšu(si) kopā ar jubilāru?

Sirds

Atkal jau kādas dvēseles ir atstājušas šo zemi, kas man no jauna ir bijis par atgādinājumu, ka neesu te uz palikšanu.
Tas ir tik jocīgi, ka citu dzīves un nāves mūs iespaido vairāk, citas mazāk, citas vispār neiespaido.
Šajās dienās Latvijā pārdomājām Sergeja Žoltoka pēkšņo "aiziešanu". Bija tik jocīgi piedzīvot stipras emocijas - dvēseles skumjas. Tāpat kā Radio SWH sporta komentētājs, kas no rīta paziņoja par vienīgo "jaunumu" gandrīz apraudājās, tāpat arī es. Ir tik jocīgi izjust kaut ko tādu par tev pilnīgi svešu cilvēku. Tā ir kā mistērija. Tu nesaproti kāpēc tā jūties.
No visiem Latvijas hokeja izlases spēlētājiem man Žoltoks likās viens no jaukākiem cilvēkiem, kaut arī nemaz nepazinu ne viņu, ne viņa raksturu, ne arī viņa draugus. Vienkārši likās, ka viņš ir sirsnīgs, bez iedomības un patiess. Un tas varbūt ir pietiekoši, lai cilvēka sirds būtu pietiekoši "liela" lai saviļņotu citu cilvēku sirds jūru.
Zinu tikai vienu - ka mans Tēvs viņu pazina, jo Viņš bija viņu veidojis jau mātes miesās un mīlējis viņu vairāk par visu mūsu - cilvēku mīlestību. Kādas bija viņu savstarpējās attiecības, to es nezinu, bet gan jau "kādu dienu" es to uzzināšu, kad būs pienācis mans laiks atstāt šo zemi.
Bet līdz tam es mēģināšu "auklēt" savu sirdi, lai tā būtu kā zelts, nevis kā sarūsējis bleķis vai kā sapuvis koks...

Aka

Īsti nezinu ko rakstīt, tikai tāda sajūta, jo ilgāk neko nerakstīšu, jo grūtāk būs atrast vārdus.
Varbūt neesmu rakstījis arī tāpēc, ka šķiet, ka neviens tāpat šos "blogus" nelasa, bet tā man neklājas domāt, jo es to daru galvenokārt sevis pēc, nevis priekš citiem.

Varbūt esmu tukšā. Varbūt mana dvēsele ir tukša un man jāiet uz "aku" pasmelt 'dzīvo ūdeni'.
Cik laimīgs es varu būt zinot, kur ir AKA un kā šo dzīvo ūdeni iegūt. Daudzi cilvēki ap mani droši vien dzīvo pastāvīgās garīgās slāpēs nezinot par šo AKU un mūžīgās dzīvības avotu, bet es slāpstu aiz sava slinkuma, zinot kur tas atrodas.

Bet ko darīt, ja neslāpst?

Prasi slāpt
slāpt iedos
/kaspars dimiters

"Noķerot" vēju. Ja vējš būtu persona es varētu teikt, ka mums bija jautri un ka mēs abi izbaudījām šo vasaras mirkli.

Nebiju paredzējis šo bildi ielikt "bloga" latviskajā variantā, bet te nu tā ir un lai jau paliek.
Man šī bilde ir ļoti mīļa un tā ir kā brīnišķīgs atgādinājums pasakainajai dienai pie/uz ezera, kuru šovasar kopā ar Sāru izbaudījām Kanādā, ciemojoties pie viņas brālēna ģimenes. Šajā Kanādas "stūrītī" tika nobildēts arī šis mazais, brīnišķīgais kolibri putniņš, kas ir redzams iepriekšējā bildē. Cik apbrīnojama ir Dieva fantāzija Viņam radot šo lielo dabas daudzveidību!
Slavē to Kungu, mana dvēsele! Visa mana būtība, lai slavē Viņa svēto vardu! Slavē to Kungu, mana dvēsele un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! /Ps. 103:1,2

Nâc un izbaudi, cik Dievs ir labs. 

Tīrāk un skaistāk.

Šodien mūsu draudzē bija Lielā talkas diena. Tika aizmēstas daudzas vecas un nederīgas lietas - izmesti daži vecie radiatori (ui, cik tie bija smmmmmagi), pāris ledusskapji, kas kā mēbele bija stāvējuši jau ilgāku laiku, vairākas vecas mēbeles un citi "krāmi".
Cik tā ir laba sajūta, kad vecais, nederīgais ir prom. Tas ir kā jauns sākums, kaut kam tīrākam, skaistākam, labākam... . Arī ticībā uz Kristu ir jauns sākums. Bībelē ir teikts:
"Tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi - viss tapis jauns"
(2. Kor. 5:17)

 Vēl gribu minēt to, ka šīs dienas darbs tika paveikts kopīgiem spēkiem. Viens cilvēks nekādi nevarētu izdarīt to, kas šodien tika paveikts. Esmu pārliecināts, ka tāpat ir ar cilvēka "garīgo tīrīšanu". Viens viņš to nevar paveikt. Viņam ir vajadzīgs Dievs, kas palīdz "iztīrīt" veco, nederīgo dzīvi un arī citi kristieši, kuri viņam var palīdzēt šajā "Lielajā tīrīšanā", lai pēc tam cilvēks varētu būt tīrāks, skaistāks, labāks savā raksturā un ikdienas darbos un attieksmē pret citiem.

Paliekošs mantojums

Bija jau tā kā laiks atkal uzrakstīt kādu rindiņu. Labas domas "te ir", "te atkal pazūd". "Ej un noķer" to mirkli.
Zinu, ka gribēju kaut ko uzrakstīt par Kolosiešu vēstuli, kuru nesen pabeidzu tulkot.
Tajā dienā, kad to pabeidzu es biju tik ļoti priecīgs un gandarīts, ka pirmie cilvēki, kuri mani sastapa, nespēja mani apklusināt. Tik ļoti es biju pārņemts ar jauniem atklājumiem, ko caur Kolosiešu vēstules tulkošanu biju guvis! Un manu prieku vairo arī tas, ka pateicoties jaunajām tehnoloģijām (Internetam), to lasīt varēs ikviens, kam par to būs interese.
Šodien turpināju tukšot sava vecā rakstāmgalda atvilktnes, kurš tika aizstāts ar daudz praktiskāku datorgaldu. Pārlūkoju dokumentu mapes, kurās atradās "daža laba" manu pārdomu lapa, kā arī daži tulkojumi no Our Daily Bread. Lieliskas pārdomas, kuras nevēlētos pazaudēt. Tā nu krājās mūsu domu mantojums. Vai to kāds "pārcilās"; "svērs" vārdus, ko esmu teicis un atziņas, kuras guvis. Nezinu.
Šodien Latvijas Radio 1 dzirdēju par kādu mākslinieku, kura gleznas, skices un viņa domu raksti bija nogulējuši mājas bēniņos 30 gadus, līdz radi tos "cēla lejā" un deva vērtēt kādai mākslas zinātniecei, pirms šie darbi nonāktu antikvariātā (tāds bija paredzēts liktenis šī cilvēka mantojumam). Bet atklājās, ka šī cilvēka māksla ir kultūras vērtība un ka to nedrīkstētu "izvazāt".
Vai es aiz sevis atstāšu ko paliekošu??? Un kas ir tas vērtīgākais, ko varu atstāt nākamajai paaudzei? Kā Dieva cilvēkam tā droši vien varētu būt mana ticībā Kristum, kas kā lāpa tiek nodota no paaudzes paaudzē, no kontinenta uz kontinentu līdz LIELAJAI kopā nākšanai, kad šī TICĪBAS liesma aizdedzinās mūžības lāpu un tā iedegsies visā tās krāšņumā.
Ir liels gods nest Olimpisko lāpu, cik daudz vairāk ticības lāpu, kas cilvēkam, kas to satver atver garīgās durvis uz Dieva pasauli.

Uz mājām.

Es pazīstu kādu cilvēku, kas nupat kā devās Mājās. Vai viņš bija gatavs šim ceļam? Vai viņa dzīve, viņa sirds bija "sakravāta"? Un kā vēl!
Es viņu satiku aptuveni 6 gadus atpakaļ Polijā. Jau toreiz viņa fiziskais stāvoklis nebija "spīdošs". Viņš zināja, ka viņam ir "vēzis" un ka agrāk vai vēlāk viņam būs jāatstāj zeme. Viņa attieksme liecināja par viņa piederību Debesu Valstībai un to, ka viņa īstās mājas nav šeit. Viņš runāja vairāku sapulcējušos ļaužu priekšā. Viņš runāja par sevi, kā par Kristus kareivi. Viņš minēja to, ka grib mirt "kaujas laukā" - tas nozīmē, ka viņš negribēja "atvaļināties" un baudīt mierīgus savas pensijas gadus, bet gan kalpot Kristum līdz savam pēdējam elpas vilcienam, vēršot ļaužu sirdis pretim Dievam.
Man bija tas gods pēdējo reizi (pirms viņš atstāja zemi) viņu satikt savās kāzās, kur viņš teica mīlestības pilnu runu. Es vienmēr atcerēšos viņa smaidu, viņa sirsnību un viņa mīlestību, viņa cerību uz Kristu un viņa gatavību aiziet. Ir arī kāds punkts "Instrukcijas grāmatā", kur ir teikts:
"Atcerieties savus vadītājus, kas jums ir Dieva Vārdu sludinājuši. Pārdomājiet viņu dzīves rezultātu, - visu to labo, ko viņu dzīves ir devušas un sekojiet viņu ticībai, paļaujoties uz Kungu tāpat kā viņi to ir darījuši." (Ebrejiem 13:7 - JLV)

Tā nu es tagad atceros un domāju par viņu (Gertu no Holandes), vēloties sekot viņa ticībai un paļāvībai uz Kristu, lai arī mana dzīve nestu kādu labumu, kādu rezultātu pirms es atstāju šo zemi, lai savukārt arī mana ticība un paļāvība uz Kristu būtu par iedvesmojumu citiem, vairojot viņu mīlestību uz Dievu.

Tautu saiets.

Tautu saiets. Kas tas ir? Nu protams OLIMPIĀDE.
Tā šodien tika atklāta Atēnās, Grieķijā. Krāšņi! Krāsaini! Krāsaini gan dažādo valstu dalībnieku tērpi, gan paši dalībnieki. Daudz prieka un gaviļu! Lauri gan vēl nav plūkti. Sacensības vēl tikai priekšā, bet piedalīšanās Tajā pati par sevi ir kā balva par sūro darbu un neatlaidību, kas viņus līdz Olimpiādei aizvedusi. Cik unikāli ir šie svētki, kas vieno visu pasauli, visas tautas, godā ceļot MIERU starp tām.
Pāvils kādā no savām vēstulēm (Bībelē) arī piemin šos svētkus, runājot par mērķi, par balvu, uz kuru sportists dzenas, veltot tam visas savas pūles un enerģiju. Bet Pāvils mums to "liek priekšā" kā piemēru mūsu ticības dzīvei, atgādinot par mērķi - par neiznīcīgu balvu, par nezūdošu slavu tiem, kas paliks uzticīgi Kristum un būs cienīgi ieiet Viņa Valstībā.
Kā iet man šīs dzīves "olimpiādē"? Vai es uzvaru, vai zaudēju, vai esmu kaut kur "pa vidam".
Skatītāju jau netrūkst - viss ir tieši tāpat, kā sportā - citi mani slavē, citi peļ, bet...

"Bet tie, kas Dievu godina, piedzīvo Viņa mūžīgo mīlestību un Viņa labestība uz paaudžu paaudzēm paliek ar tiem, kas ir uzticīgi Viņa derībai un kas pilda Viņa pavēles." 
( 103.Psalms 17, 18)

Iesākot

Sveiks, ceļiniek.

Mēs visi esam ceļā. Mums katram ikdienas ir kāds ceļš, kuru uzsākam un arī mērķis, kurp dodamies. Tas var būt gan tāls ceļš, gan arī ceļš līdz darbam vai savai dzīves vietai.
Bet ir vēl kāds ceļš - mūsu domu un atziņu ceļš, kuru mērojam, jeb varbūt stāvam tajā uz vietas, nezinot kurp doties tālāk. Šis ceļš sākas mums piedzimstot, bet nebūt nebeidzas mums no šīs zemes "aizejot".
Katram sarežģītākam priekšmetam, kuru nopērkam, līdzi tiek dota pamācība, kā to lietot un uzturēt. Tā arī mums, cilvēkiem ir dota kāda "pamācība". Dievs mūs ir radījis un arī devis mums savu "rokasgrāmatu" mūsu dzīvei - Bībeli. Mana Bloga nosaukums ir tulkojums no kādas dziesmas, kas angliski saucās "Basic Instruction Before Leaving Earth" (pirmie burti veido vārdu BIBLE). Tas ir mana Bloga moto. Viss, ko es šeit uz zemes daru vajadzētu atspoguļot manu piederību un manu gatavošanos Debesu Valstībai, kuru Dieva Dēls Jēzus mums atklāja ar savu nākšanu, dzīvi un augšāmcelšanos, solot augšāmcelšanos arī tiem, kas tic Viņam un Tam, kas Viņu sūtījis. Jēzus saka: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. Viņš ir durvis uz Dieva Valstību.

"Basic Instructions Before Leaving Earth" by Burlap to Cashmere