piektdiena, janvāris 21, 2011

Piemirstā nebrīve

Lai gan es pagājušo nakt uzrakstītos vārdus un domas pazaudēju elektroniskās pasaules matriksa gaiteņos, tomēr nespēju tām atmest ar roku un pievienot tiem miljardiem citu domu, kas klejo citā dimensijā, tur kur tās dzird Kāds, kas ar vārdu Radīja šo pasauli.

Mana iecere nebija veidot apceri, tāpēc rakstīju to tieši draugiem blogā, jo domāju, ka pavisam drīz spiedīšu pogu "Publicēt", bet domas raisījās un aizveda mani pagātnē, izceļot no maniem atmiņu kambariem pagātnes piedzīvojumus un izjūtas, kuras laika gaitā plēnējušas.

Tā ar mums šodien ik pa laikam notiek, kad pazaudējam rakstīto, kad rokas raksts ar spalvu uz pergamenta ir nostumts malā un nomainīts pret datorpogām un vārdiem, kas parādās uz ekrāna.

Tātad! Pēc šī pagarā ievada varētu sākt arī ar vakardienas domu restaurāciju, bet varbūt, ka tie būs citi vārdi un citi teikumi, bet cerams ar to pašu garu un noskaņu.

_____________________

Šajās dienās domājot par barikāžu laiku 20 gadu attālā pagātnē, manī bieži ieskanas kāda Kaspara Dimitera dziesma, kas mums atgādina par to nebrīves laiku, kuru daudzi no mums ir piedzīvojuši, bet jau paspējuši piemirst. Dzīve mūsu brīvajā Latvijā kādam no mums ir vieglāka, kādam grūtāka, bet es nedomāju, ka ir daudz tādu latviešu, kas gribētu atpakaļ Padomju režīmu ar dzelzs aizkariem un ideoloģiju, kas nospiež un iztukšo cilvēka dvēseli un garu.

Varbūt mūsu tautas sirdsapziņa nebrīvē bija tīrāka, jo mūsos bija sapnis, ilgas un cerība, kuru lolojām, kas uzturēja mūsos svēta gara liesmu, kas mūs šķīstīja. Un toreiz, barikāžu dienās mēs sildījāmies ne tikai ugunskuru siltumā, bet arī viens otra sirds siltumā, kas mūs vienoja un izkausēja mūsu lepnību, egoismu un bailes, mudinot mūs dot nesavtīgi un ziedot to, kas mums katram dots, lai ar to kalpotu cits citam.

Šo domu rakstīšana atsauca manā atmiņā arī laiku pirms barikādēm, kad brīvības elpa jau virmoja sasmakušajā komunisma gaisā, laiku kad veidojās Tautas fronte. Es atcerējos arī 1988. gada vasaru, - studentu dziesmu svētkus Viļņā, kuros arī es piedalījos (par to paldies Aijai Baumanei) un kuru laikā gājienā pilsētas ielās arī es, ar satraukumā trīcošu sirdi, nesu sarkanbaltsarkano karogu. Tur Viļņā, cik man zināms, Baltijas valstu brīvvalsts karogi plīvoja pirmo reizi ....
Brīvības cerības uguns manā pusaudža sirdī dega ar pilnu liesmu, kad tiku deportēts uz militāro dienestu Padomju armijā, tiekot aizsūtīts tālu no mājām pie draudzīgās padomju saimes ļaudīm uzbekiem.
Bet arī tur svešumā, mūsu, - letiņu sirds uguns neapdzisa un mēs kāri ķērām katrs savus pasta baložus ar ziņām no mājām un kopīgi sapņojām par Brīvību, kuras cerība ar katru dienu dega arvien spožāk, kas mūs reizēm pamudināja arī izpausties radoši, gan ar kādu patriotisku zīmējumu jeb dzejas rindu mūsu armijas blociņos.



baigi gribas
'96

baigi gribas vecos laikus
bezcerīgi lētu paiku
kaut ko sarkanu kas plīvo
čeku kas zin kā tu dzīvo

baigi gribas lai kāds vajā
kremli brašu – zvaigzni tajā
siltu pižiku un čaju
maija svētkos lētu haju

baigi gribas mīlēt brāli
sadzīvojot komunāli
katram savu gāzes plīti
diviem vienu kortelīti

baigi gribas algu cietu
prēmijas un siltu vietu
mazdārziņu dzeloņdrātīs
sirdsapziņu vienās vātīs

baigi gribas kilogramu
suņa prieku un vēl BAMu
vēl subotņikus un šņabi
dzert līdz muļķis tu kam labi

baigi gribas spēlēt čiku
mūžam lamāt Ameriku
baigi gribas sliktu dūšu
dzīvi cietumā uz mūžu

baigi gribas goda rakstus
jubilejās neļķu lakstus
varoņzvaigznes bendēm krūtīs
salūtu ka izbirst rūtis

baigi gribas baigi gribas
miličus kas ielauž ribas
komjauniešu melus visus
ļeņinus un sifilisus

baigi gribas dzīvot baigi
tā lai līķa bāli vaigi
peškas mūžīgi lai stučī
šiškas uzpirktie lai ručī

baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
tikai nejust vairs to kaunu
kad šo laiku sauc par jaunu

baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības




Ceru, ka šīs Kaspara Dimitera rīmes kalpos par atgādinājumu mūsu piemirstajai nebrīvei un mudinās mūs pateikties Tam, kas maina tautu likteņus un kura vara un spēks ir stiprāks par visām zemes armijām un varām.

"Lai Dievs par mums apžēlojas un svētī mūs, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums!
Lai virs zemes taptu zināms Tavs ceļš, visās tautās Tava palīdzība un svētība!
Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!
Lai priecājas un gavilē tautas, jo Tu taisnīgi tiesā tautas un vadi tautas virs zemes!
Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savus augļus; mūs svētīdams ir svētījis Tas Kungs, mūsu Dievs.
Lai Dievs mūs svētī!
Un lai Viņu bīstas visi zemes gali!"

/67. Psalms

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru