Puisēns aizlido...

Dāvids Jānis Vaivods

"...puisēns aizlido
mākonim pie krūts
visa debess skan
kā viņš Dievu lūdz

viņš ir dzimis Bērns –
eņģeli to zin
viņa dzimšanu
tie ik dienas no jauna svin

labrīt - es esmu es
tik te vairs nav šīs pasaules
te viss ir citādāk
te nemirst vairs - te dzīvot sāk..."

/K.Dimiters - "Puisēns aizlido"




"Esmu atkal mājās!" - Tā stāv rakstīts Dāvida pēdējā bloga ierakstā (Draugos) un lai arī šie vārdi ir rakstīti pirms laba laiciņa, tomēr tie ir Patiesi arī šobrīd - Dāvids ir (atkal) Mājās.
Toreizējos vārdus ar šo Laiku vieno arī decembra mēnesis, kad tie rakstīti.
Man gan personīgi nav daudz ko teikt un atcerēties saistībā ar Dāvidu, jo esmu viņu saticis tikai vienu reizi, bet viņa vecāki (Andris un Lilija) man sirdī ir ļoti tuvi. 

Es Ticu Mūžībai un Nemirstībai, ko Ziemassvētkos svinu ar Jēzus Kristus (Dieva) dzimšanu, kas nāca atjaunot sarauto saiti starp Dievu un cilvēku, kas nāca nest Mieru un Cerību visās dzīves un tautu naida "frontēs". Jā, par fronti runājot... Šis vārds man atgādināja kādu filmu, ko redzēju šajā Ziemassvētku laikā, - "Joyeux Noël" (Merry Christmas), kas stāsta par kādu Ziemassvētku BRĪNUMU 1. Pasaules kara laikā (1914. gada Ziemassvētkos), kad karojošās puses, kādā karstā frontes līnijas daļā, Ziemassvētku vakarā sanāca kopā, uz mirkli aizmirstot, ka viņi ir ienaidnieki un kopā pieminētu Kristus dzimšanu. Ābrahams Linkolns ir teicis: "Labākais veids kā iznīcināt savu ienaidnieku ir padarīt to par savu draugu". Manuprāt tas ir tieši tas, kas notika arī toreiz - 1914. gada Ziemassvētkos un tas varēja notikt tikai Dievišķā Spēkā, ne cilvēka spēkā. Internetā pameklēju arī kādus rakstus ap šo notikumu un uzdūros arī to dienu aculiecinieku teiktajam, kur kāds kareivis minēja par to, ka ja būtu uzņemta filma par ko tamlīdzīgu, tad viņš tam neticētu, ka tas, kas tajā naktī notika varētu būt īstenība.
Jā, kurš gan grib mirt jauns? un šie jaunie puiši, kas karoja abās frontes pusēs nebija izņēmums. Šajā stāstā vairāk par visu mani fascinē sirdis... - kādas tās bija?, ko katrs juta?, - kā šie cilvēki sajutās pēc šī piedzīvotā Brīnuma, kas ar viņiem (ienaidniekiem) bija noticis? Mūžībā mēs katru Stāstu redzēsim pilnībā un uzzināsim visus noslēpumus, ko šeit neesam sapratuši...

un varbūt tāpēc šīs manas pārdomas nemaz nav par Dāvidu, bet par daudziem Stāstiem un likteņiem, kuri joprojām paliks apslēpti Visa Radītājā Dievā, kuram mūsu dzīves un likteņi, gan tā redzamās, gan neredzamās puses, ir kā uz delnas.

Lai Kristus Miers jums visiem šajā Jaunajā mūsu Kunga 2013 Gadā, kopš Viņa Dzimšanas!!!

"Dievā VISS ir citādāk - te nemirst vairs - te dzīvot sāk"



_____________________________________

PS. Līga Aukšmukste par Dāvidu:

"9 gadus 4 mēnešus un 23 dienas tu biji savas mammas mīļais puisītis, tēta draugs, lielo māsu stiprais brālis, mazo brāļu labais piemērs. Tagad visiem neizsakāmi sāp. Lūdz par mums, lai arī mēs Kristus aicinājuma cienīgi topam, un arvien vairāk iemantojam prieku par Debesīm, kā Tu prati par tām priecāties, kā tu prati novērtēt, cik uzticams un labs ir mūsu Dievs, pat tad, kad tev bija visas tiesības kā Ījabam justies!
Tikai Dievs zina, cik daudz Tu izcieti, kā klusēji, lai nesatrauktu citus. Cik ļoti Tev patika miers un prieks!
Paldies mūsu Dievam, kurš Tev devu laiku iemācīties braukt ar riteni( tu gan man aizrādīji, ka trīsritenis nav īsts ritenis), peldēties jūrā un mērcēties zem Ventas rumbas,lekt dīķī, braukt ar kuģi, vilcienu un lidot ar lidmašīnu, nemaz nerunājot par ceļojumiem kopā ar tēti, viņa lielajā darba mašīnā. Tu tak zini, ka visiem patika tavi zīmējumi. Man īpašs ir tas par Mazo Princi un planētu ar rozā rozēm. Tādas mēs tev dāvināsim ik reiz, kad dosimies uz to vietu,kur Tava miesiņa gaidīs augšāmcelšanos.
Tu priecājies par tiem daudziem, kuri tev sūtīja sveicienus un lūdzās par tevi, jo Tu vienmēr vēlējies, lai Jēzus Tev dod veselību. Mēs tagad paliekam bez atbildes, kāpēc Viņš rīkojās citādi, bet tu esi Kunga samīļots.."

Gaismas Tilts

 
Ir cilvēki Latvijai, kas upurē(ja) sevi citu labā, un 
ir cilvēki Latvijai, kas upurē citus savā labā 
Pirmo piemiņa paliks, otro zudīs 

Ar šīm domām šajā rītā modos pēc vakardienas (Lāčplēša dienas), kad arī es biju lielo ļaužu pūļu vidū..., 
bet tā nebija vienkārša pastaiga, kādu es to sākotnēji priekš sevis biju iedomājies, kad dienas sākumā biju izlēmis doties uz krastmalu kopā ar savu dēlu, lai aplūkotu cik skaisti deg ļaužu iedegtās svecītes. 

Šī pastaiga man pārvērtās par kaut ko dziļi simbolisku un jēgpilnu, kas droši vien iegulsies manā (un ceru, ka arī mana mazā dēla) atmiņā uz ilgu laiku, pateicoties kādam cilvēkam. 
Šī pastaiga pārvērtās par simbolu tiltu pār kuru gāja vīrs, vectēvs un mazs bērns (kas savus vectēvus savā īsajā dzīvē tā arī nav sastapis). Šis vectēvs, kam blakus gāja mazais bērns bija mazā bērna nesastaptā vectēva labākais draugs. 
Viņš mazajam puikam stāstīja par skaisti mirdzošajām svecītēm, - ka tās simbolizē cilvēku dvēselītes, kas ir degušas par mūsu Latviju un kas savu dzīvību par to ir atdevušas. Vectēvs mazajam puikam deva arī svecītes, kuras aizdedzināt un es jutu, ka katra vectēva (un mazā puikas) aizdedzinātā svecīte, šim vīram simbolizēja konkrētu cilvēku, kuru viņš ar šo svecīti pieminēja. 

Mani apbūra šo milzum daudzo svecīšu gaisma, kas kā gara un plata gaismas upe vijās gar Rīgas pils sienu, gluži tāpat, kā turpat plūstošā Daugava. Un es pie sevis domāju, - ja katrs šurp atnākušais ar savu svecīti kādu pieminēja, - cik gan daudz ir šo mūsu Latvijas dvēselīšu, kas ir degušas un izdzisušas šajā Saulē. Un mums katram ir dots savs laiks spīdēt. Tikai kā mēs spīdam? Vai mēs esam šajā kopībā, kur katru nodzisušo svecīti var atkal aizdedzināt cita, tai blakus esošā? Vai mēs degam (izdegam) sildot un apgaismojot citus? jeb gribam spīdēt nost no citu kopīgās gaismas, lai esam pamanāmāki? 

Un kas ir Latvija mūsu katra apziņā? Vai tā ir tikai kontūra uz pasaules kartes? Vai tā ir zeme Baltijas jūras krastā? Vai tie ir arvien nesakoptie ceļi? ........... 
Manā apziņā Latvija ir cilvēki un kādi esam, tāda arī ir mūsu visu Latvija. 

Kad dziedam mūsu Himnu "Dievs svētī Latviju!", vai tā ir mūsu lūgšana Dievam, kuru pazīstam? jeb tā ir veltīta tam dievam, kuru savā ikdienā veidojam pēc sava (jeb mūsu senču veidotā) tēla un līdzības, ne Tā Dieva, pēc kura līdzības esam veidoti mēs. 
Paldies Dievam, ka Viņš Sevi no mums nav apslēpis, - tieši otrādi - darījis visu, lai mēs Viņu savā sirds aklumā tomēr ieraudzītu. "Kas meklē, tas atrod" un mums nav jābrauc ne uz Indiju, ne Ķīnu, lai Viņu atrastu. Ir vajadzīga tikai vēlēšanās meklēt, jo "Viņš nav tālu nevienam no mums, jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam" 

Un atgriežoties pie 11. novembra piemiņas dienas, ļoti loģiski skan arī šie grāmatu Grāmatas Vārdi, kas labi saskan ar to cilvēku dzīvēm, kas sevi atdeva par Latvijas brīvību.

"Ļoti reti kāds mirtu par taisnu cilvēku, - par tādu, par kuru ir vērts mirt, 
lai gan par labu cilvēku gandrīz kāds varētu apņemties mirt. 
Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda upurējot savu Dēlu par mums, 
kad Viņam vēl nebijām derīgi."    / Romiešiem 5:7, 8 VPVB 

Priecīgus Svētkus! un 

Dievs, Svētī Latviju! 

Belliņa

"Belliņ, Tu zini, ka mēs Tevi mīlam! Vēl vakar mēs bijām jubilejas dievkalpojumā Valmierā. Tu aizgāji uz svētdienskolu. Pēc tam atnāci, sēdēji blakus mammītei un jaunajā blociņā zīmēji skaistas sirsniņas. Mammīte Tev čukstēja: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista. Tu būsi dziedātāja...” Dievkalpojums turpinājās, un Tu atnāci uz priekšējo rindu, kur biju es, un man blakus blociņā zīmēji puķītes. Es Tev austiņā arī iečukstēju: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista...” Mēs bieži to Tev teicām. Mēs bieži Tev sacījām, ka Jēzus Tevi mīl! Tik bieži Tu ikdienā pienāci pie mammas vai manis un pieglaužoties teici, kā tikai Tu to prati: “Es Tevi mīlu!” Paldies, Tev! Nereti Tu pie sevis ikdienā dziedāji dziesmiņu ar piedziedājumu: “Nāku es, nāku es pie Tevis, Jēzu! Tu esi mans Prieks, kad man tā vairs nav, Tu esi mans Spēks, kad esmu vājš, Tu esi mans Draugs, kad es esmu viens, Tu esi MANS DIEVS!” Reiz es biju saguris un skarbs un Tu sāki dziedāt šo dziesmiņu klusībā pie sevis... Man palika kauns. Pēc dievkalpojuma Tu skraidīji ar māsiņām un citiem bērniem pa saulaino pagalmu, kur arī mēs visi bijām. Mammīte Tevi skaisti nofotografēja. Tavu gaišo, mīļo sejiņu, Tavas zilās actiņas. Tu esi tik skaista! Kad es Tev bieži prasīju: “Kāpēc Tu esi tik skaista?”, Tu mēdzi atbildēt: “Tāpēc, ka Dieviņš mani ir tādu radījis.” Kad atvadījāmies, lai ietu uz mašīnu, Tu paskrēji mums solīti pa priekšu un... Pēc brīža Tu jau nevarēji dabūt nākamo elpu. Mēs centāmies Tavi atgūt, elpināt, kustināt... Daudz cilvēku apkārt lūdza Dievu un piesauca Jēzus vārdu! Pēc brīža Tu jau biji reanimācijas telpā... Es koridorā aiz stikla sienas sabruku uz ceļiem un lūdzu Jēzu, kuru mēs tik bieži bijām lūguši kopā. Mammīte lūdza mašīnā kopā ar Tavām māsiņām. Es lūdzu, lūdzu - bet tad ieliku Tevi Debesu Tēva rokās. Es sabijos no šīs domas un nesapratu, no kurienes man nāca šie vārdi, bet, lai arī reanimācijā par Tevi cīnījās, liekas, tajā brīdī Tava Dvēselīte uzgāja Debesīs. Pēc brīža mēs jau stāvējām pie Tavas gultiņas. Tu tiki elpināta, bet sirsniņa apstājās. Es skūpstīju Tavu pieri un, kā katru vakaru Tev aizmiegot, uz Tavas pierītes uzvilku krustiņu. Tu vienmēr gribēji, lai to zīmē lielu, un, ja uzvilku maziņu, Tu mani laboji... Tu tagad esi dziedātāja Debesīs. Tu dziedi Dieva godam! Aleluja! Mums ir tik daudz atmiņu! Mēs braucām mājās, ļoti lija lietus, un mēs raudājām. Tik ļoti negribējās no Tevis šķirties. Tu mūs darīji tik bagātus, un arī aizejot Tu mūs esi ļoti apdāvinājusi. Tik daudz neaptveramu skaistu atmiņu... Kā Tu dziedāji, dejoji, kā Tu pacietīgi viena ilgi varēji likt puzlīti... Ak, mīļā, Tu esi pie Jēzus, un Tev ir ļoti labi. Tu biji pie mums nedaudz vairāk kā 4 gadus. Bet Tava dzīvīte ar Tavām mazajām pēdiņām ir atstājusi paliekošas, dziļas un lielas pēdas. Mēs neviens nebūsim vairs tie paši. Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ! Tu savos četros gados esi paveikusi vairāk, nekā es savos nepilnos 40. Jau šīs dzīves laikā mēs redzēsim, kā Dievs Tevi būs lietojis. Daudz ko ieraudzīsim tikai Debesīs. Man liekas, jau šodien Tu izglābi vienu irstošu ģimeni, un diviem puikām atkal būs tētis, kurš dzīvos Dieva godam... Ak, mīļā Bella! Mēs visi, kas varēs, atvadīsimies no Tevis ceturtdien, 30. augustā, plkst. 15:00 Užavā, Tavās un mūsu vasaras mājās “Nikažos”. Tur Tu skrēji, šūpojies, dejoji, dziedāji, baroji jēriņus, dresēji lielo suni, palīdzēji visos laiku darbos, palīdzēji omītei un opītim, staigāji man līdzi kā pielipusi... Tad dosimies uz kapiņiem turpat jūras malā. Bet, kā jau mēs ar Gabīti runājām, man turot viņu klēpī, Tu tagad sēdi Jēzus klēpī, un Jēzus Tev saka: “ES TEVI MĪLU! TU ESI ĻOTI SKAISTA!” BELLIŅ, Tu bieži gaidīji mani mājās no darba un skrēji sētā pretī, skaļi saucot: „Tētis!” Cik Dieviņš nolicis, es vēl pastrādāšu, un tad es nākšu mājās no darbiņa, un Tu mums atkal skriesi pretī! Mēs ar mammiņu Tevi ļoti mīlam! Tu vienmēr būsi mūsu sirsniņās, līdz mēs atkal satiksimies! Paldies Tev! Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis. Slavēts lai ir Viņa Vārds!"

Pēteris Sproģis

Renāra Kaupera sacerētais veltījums Belliņai Debesīs aizejot...

"No zobena..." Saule lēca

No rīta uzaust vēl kas vairāk kā tikai saule 
Ir vēl kas vairāk par gaismu, kas spīd no mēness naktī 
Vēl kas vairāk par uguni, kas mani šeit silda 
Patvērumā, kas ir plašāks par šo telpu ... 
"Ja es stāvu"


Ir "vēl kas vairāk" arī par to gaismu, kas izgaismoja dejas izrādi "No zobena saule lēca".
Izrādes skatītāju acīm palika apslēpts "Zobena" kalšanas process, kurā man bija iespēja piedalīties, vērojot šo procesu no iekšienes un vērojot to arī Gara acīm.


Šķiet pagāja gads līdz es beidzot atsaucos aicinājumam atkal atgriezties dejā, kuras rakstos tiku vīts kopš 4 gadu vecuma. Tas notika sezonas beigās, kad mūsu kolektīvam tika stādītas pirmās "Zobena" dejas.
Priekšā bija vasara, kuras laikā par "Zobena" kalvi vārda tiešā nozīmē pārvērtās kopmēģinājumu tropiskās dienas Limbažos. Šo dienu karstumu brīnišķīgi noraksturoja Agris (Daņiļēvičs), kurš kādas dienas izskaņā visiem paziņoja, ka ar tik daudz cilvēkiem viņš pirtī vēl nebija gājis.

Limbažu kopmēģinājumi mūs visus satuvināja. Tas bija laiks, kurā mēs ieraudzījām "Zobena" kopainu un tā saturu, kas daudzu sirdīs aizsāka Tarantellas* efektu, kas palīdz atbrīvoties no indīga zirnekļa koduma, ja dejo vairākas dienas pēc kārtas. Un mēs dejojām vairākas dienas pēc kārtas...
Indīgi zirnekļi mūsu katra dzīvē netrūkst, kas laiku pa laikam pielavās mūsu sirdij un ielaiž tajā savu indi, kas mūsu dvēseles gan iemidzina, gan satracina, gan ieved histērijā un izmisumā.
Deja ārstē un varbūt kāda "zobennieka" sirds šajā laikā arī tika atbrīvota no kādas indes viņa dzīvē.

Izrādes autori "Zobena" aprakstā min:
"Cilvēkos nepieciešams atgriezt patriotisma jūtas un lepnumu par savu tautu, tās vēsturi, jo tieši piederības sajūta tautai ļauj vieglāk pārciest pat vissmagākos laikus.
Ir sajūta, ka šodienas nosacītajā karā par ietekmi, par izdzīvošanu, par savu melu slēpšanu tiešām nebūs uzvarētāju, būs tikai izdegušu cilvēku mežs.
Tāpēc mēs ar savu izrādi aicinām cilvēkus likt zobenus malā un meklēt daudz dvēseliskākus ieročus konfliktu risināšanai!"

Ar Daudz dvēseliskākiem ieročiem cīnījās arī Patiesības vīrs, kas Palmu svētdienā iejāja Pilsētā nevis uz balta zirga, kas ir spēka un varenības simbols, bet gan ēzelīša mugurā, kas simbolizē pazemību un lēnprātību. Ļaudis ar gavilēm Viņu sveica, bet dažas dienas vēlāk Patiesība tika nogalēta. BET. Patiesība ir nemirstīga un visu lietu Radītājs Viņu atgrieza dzīvē, - augšāmcēla, lai atgādinātu mums par to, kāpēc mēs dzīvojam un atklājot, ka arī mēs esam radīti nemirstībai.

Grāmatu Grāmatā ir teikts, ka Patiesība (Vārds) ir Zobens, kas ir dzīvs un iedarbīgs, asāks par jebkuru abpusēji griezīgu visasāko zobenu. Tā iegriež visdziļākajos mūsu domu un vēlmju dvēseles apgabalos, kur dvēsele ar garu tiekas, kur locītavas savienojas ar kaulu smadzenēm. Viņa Vārds atklāj kādi mēs esam patiesībā.

Šis ir mans Zobens, no kura Saule lec un vairs nenoriet, ar kura palīdzību cilvēki tiek ievainoti, lai tiktu augšāmcelti un dziedināti, lai izdzīvotu dzīvi visā tās krāšņumā, - Tā skaistumā pēc Kura līdzības mēs tikām radīti, kas ir devis mums visas spējas un talantus. Un es ticu, ka es nebiju vienīgais, kas sajuta Dieva pieskārienu un Viņa godību pirmā koncerta beigās (ģenerālmēģinājumā), kad izskanot pēdējai dziesmas notij iestājās dziļš klusums, kura laikā vairāku cilvēku sirdis tika kustinātas, pirms šis maģiskais klusums tika pārtraukts...

Artis Zandmanis pēc izrādēm savā komentārā raksta:

"Mīļie! Neticu ka kaut kas ir beidzies, drīzāk kaut kas ir sācies katra sirdī piedaloties te. Kaut kas augstāks ir vadījis šo visu. Nu protams paldies Edžum, Agrim un Uģim! Paldies Auļiem, šie veči ir mūsējie, Paldies korim, ātri iejutās un pievienojās, paldies Cinkusam. Mums kaut kā vēl jātiekas visiem. Rits noliks visu..."

Es pilnībā pievienojos Arta vārdiem.

Dzīves RITS turpina griezties...
Viss atkal rit savu gaitu, - kāds dzimst, kāds iemīlas, kāds mirst...

Dienu pēc izrādēm mūžībā aizgāja man ļoti tuvs cilvēks, - Ivars.

Tā bija kā brīnišķīga zīme no Debesīm priekš manis, ņemot vērā visas pārdomas un emocijas, kurām biju gājis cauri visu šo "Zobena" laiku.

Ivars aizgāja klusi, naktī, miegā guļot savā gultā, - Dievišķa aiziešana!
Viņš bija vienkāršs un nabadzīgs vīrs, bet Bagātākais skrandainis kādu jebkad esmu pazinis. Mana sirds bija pilna ar Milzīgu Prieku un arī Lielām Skumjām, - prieku par to, ka viņš arī bija viens no augšāmceltajiem un skumjām par šķiršanos līdz mēs atkal reiz satiksimies.

Ivars

Un varbūt arī šajās Lieldienās atkal kāda sirds Augšāmcelsies kopā ar Kristu!


a

_____________________

* "Tarantella" - populāra itāļu deja, kas cēlusies no ticējuma, ka ar dejas palīdzību (dejojot vairākas dienas pēc kārtas) varēja izārstēties no tarantulas (indīga zirnekļa) koduma.
Kodiens cilvēkos izraisa atšķirīgu reakciju no miegainības līdz trakošanai, histēriskai smiešanai, raudāšanai, drudzim vai vemšanai, ko ārstēt var ar dejām un dziesmām.
Mūzikas paraugi, kas saglabājušies kā zāles pret tarantismu, ir pirmās pierakstītās tarantellas mūzikas vēsturē un aptver visu ostinato basu virkni un melodijas, kuras ar nelielām izmaiņām vēl joprojām sastopamas Dienviditālijas tautas mūzikā. Mūzika, deja un krāsas ir būtiskas terapijas sastāvdaļas un liela nozīme tiek piešķirta instrumentācijai.

Avots.
Wikipedia (ENG);
Satori_elvē (2007. gada 27. februārī)

"Zelta Sietiņa velniņi"

Šķiet, ka Latvijas televīzijā vēl 90to gadu sākumā (jeb vidū) tika rādīts "Zelta Sietiņa" deju uzvedums "Velniņi". Toreiz es šo uzvedumu pat skatījos un domās atgriezos par aptuveni 10 gadiem attālā pagātnē. Uz šodienu Laika Rats ir ritējis vēl par kādiem padsmit gadiem uz priekšu... un te nu es esmu, savienots ar Pasauli, "ķimerējoties" ap videomagnetofonu un datoru, kurus es cenšos satuvināt vienu otram, lai tie atrastu kopīgu valodu, pateicoties kādam Ķīnā ražotam manu "sapņu tulkam", kas šiem palīdz saprasties savā starpā...


Es joprojām apbrīnoju šīs jaunās tehnoloģijas, - kā tās darbojas, paverot mums durvis no pagātnes šodienā un rītdienā... tādējādi dators mūsu mājās jau ir kļuvis par Laika mašīnu, kurā mēs ceļojam gan pagātnē, gan nākotnē, gan pasaulē, gan kosmosā, gan reālajā, gan sapņu pasaulē, gan arī mērojot kādu neredzamu ceļu uz viens otra sirdi...

Tā, -

aizsapņojos sēžot pie savas Laika mašīnas stūres, kuru esmu ievadījis 80tajos gados un kā dēļ arī top šis bloga ieraksts.

Droši vien, ka šis arhīva videomateriāls, kuru esmu "uzracis" savos videokasešu fondos savu vērtību atradīs tikai pie tiem, kas sevi šeit ieraudzīs bērna sejā, jeb kā pusaudzi, atceroties aizgājušos laikus un kādas piemirstas sejas, uzvandot kādas senākas atmiņas un emocijas, kas laika gaitā jau pagaisušas...

Vai no velniņiem esam pārtapuši par cilvēkiem jeb otrādi, uz to mums jāatbild katram sev pašam, bet Karaļa pilī joprojām notiek gatavošanās Svinībām, bet arī Ceļš uz turieni jāatrod mums katram pašam.

From Picasa Video

Zelta Sietiņš - "Velniņi" VIDEO


PS. Zinu, ka šis video nav tās labākās kvalitātes, bet pirmie centieni to digitalizēt mana datora cietajā diskā ierakstīja failu ar 64 GB lielu "atmiņas zudumu" (!!!!!). 
Ceru, ka drīzumā "iebraukšu" šīs jaunās programmas apgūšanā, lai mana datora atmiņa neaizietu "pa pieskari" digitālās pasaules "melnajā caurumā".


PPS. Labprāt saņemtu arī kādu komentāru no jums, kas šeit redzami  :)

Lai jums jauka diena!

Piemirstā nebrīve

Lai gan es pagājušo nakt uzrakstītos vārdus un domas pazaudēju elektroniskās pasaules matriksa gaiteņos, tomēr nespēju tām atmest ar roku un pievienot tiem miljardiem citu domu, kas klejo citā dimensijā, tur kur tās dzird Kāds, kas ar vārdu Radīja šo pasauli.

Mana iecere nebija veidot apceri, tāpēc rakstīju to tieši draugiem blogā, jo domāju, ka pavisam drīz spiedīšu pogu "Publicēt", bet domas raisījās un aizveda mani pagātnē, izceļot no maniem atmiņu kambariem pagātnes piedzīvojumus un izjūtas, kuras laika gaitā plēnējušas.

Tā ar mums šodien ik pa laikam notiek, kad pazaudējam rakstīto, kad rokas raksts ar spalvu uz pergamenta ir nostumts malā un nomainīts pret datorpogām un vārdiem, kas parādās uz ekrāna.

Tātad! Pēc šī pagarā ievada varētu sākt arī ar vakardienas domu restaurāciju, bet varbūt, ka tie būs citi vārdi un citi teikumi, bet cerams ar to pašu garu un noskaņu.

_____________________

Šajās dienās domājot par barikāžu laiku 20 gadu attālā pagātnē, manī bieži ieskanas kāda Kaspara Dimitera dziesma, kas mums atgādina par to nebrīves laiku, kuru daudzi no mums ir piedzīvojuši, bet jau paspējuši piemirst. Dzīve mūsu brīvajā Latvijā kādam no mums ir vieglāka, kādam grūtāka, bet es nedomāju, ka ir daudz tādu latviešu, kas gribētu atpakaļ Padomju režīmu ar dzelzs aizkariem un ideoloģiju, kas nospiež un iztukšo cilvēka dvēseli un garu.

Varbūt mūsu tautas sirdsapziņa nebrīvē bija tīrāka, jo mūsos bija sapnis, ilgas un cerība, kuru lolojām, kas uzturēja mūsos svēta gara liesmu, kas mūs šķīstīja. Un toreiz, barikāžu dienās mēs sildījāmies ne tikai ugunskuru siltumā, bet arī viens otra sirds siltumā, kas mūs vienoja un izkausēja mūsu lepnību, egoismu un bailes, mudinot mūs dot nesavtīgi un ziedot to, kas mums katram dots, lai ar to kalpotu cits citam.

Šo domu rakstīšana atsauca manā atmiņā arī laiku pirms barikādēm, kad brīvības elpa jau virmoja sasmakušajā komunisma gaisā, laiku kad veidojās Tautas fronte. Es atcerējos arī 1988. gada vasaru, - studentu dziesmu svētkus Viļņā, kuros arī es piedalījos (par to paldies Aijai Baumanei) un kuru laikā gājienā pilsētas ielās arī es, ar satraukumā trīcošu sirdi, nesu sarkanbaltsarkano karogu. Tur Viļņā, cik man zināms, Baltijas valstu brīvvalsts karogi plīvoja pirmo reizi ....

Brīvības cerības uguns manā pusaudža sirdī dega ar pilnu liesmu, kad tiku deportēts uz militāro dienestu Padomju armijā, tiekot aizsūtīts tālu no mājām pie draudzīgās padomju saimes ļaudīm uzbekiem.

Bet arī tur svešumā, mūsu, - letiņu sirds uguns neapdzisa un mēs kāri ķērām katrs savus pasta baložus ar ziņām no mājām un kopīgi sapņojām par Brīvību, kuras cerība ar katru dienu dega arvien spožāk, kas mūs reizēm pamudināja arī izpausties radoši, gan ar kādu patriotisku zīmējumu jeb dzejas rindu mūsu armijas blociņos.

baigi gribas

'96

baigi gribas vecos laikus

bezcerīgi lētu paiku

kaut ko sarkanu kas plīvo

čeku kas zin kā tu dzīvo

baigi gribas lai kāds vajā

kremli brašu – zvaigzni tajā

siltu pižiku un čaju

maija svētkos lētu haju

baigi gribas mīlēt brāli

sadzīvojot komunāli

katram savu gāzes plīti

diviem vienu kortelīti

baigi gribas algu cietu

prēmijas un siltu vietu

mazdārziņu dzeloņdrātīs

sirdsapziņu vienās vātīs

baigi gribas kilogramu

suņa prieku un vēl BAMu

vēl subotņikus un šņabi

dzert līdz muļķis tu kam labi

baigi gribas spēlēt čiku

mūžam lamāt Ameriku

baigi gribas sliktu dūšu

dzīvi cietumā uz mūžu

baigi gribas goda rakstus

jubilejās neļķu lakstus

varoņzvaigznes bendēm krūtīs

salūtu ka izbirst rūtis

baigi gribas baigi gribas

miličus kas ielauž ribas

komjauniešu melus visus

ļeņinus un sifilisus

baigi gribas dzīvot baigi

tā lai līķa bāli vaigi

peškas mūžīgi lai stučī

šiškas uzpirktie lai ručī

baigi gribas baigi gribas

dzīvot mirt aiz bezcerības

tikai nejust vairs to kaunu

kad šo laiku sauc par jaunu

baigi gribas baigi gribas

dzīvot mirt aiz bezcerības

Ceru, ka šīs Kaspara Dimitera rīmes kalpos par atgādinājumu mūsu piemirstajai nebrīvei un mudinās mūs pateikties Tam, kas maina tautu likteņus un kura vara un spēks ir stiprāks par visām zemes armijām un varām.

"Lai Dievs par mums apžēlojas un svētī mūs, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums!

Lai virs zemes taptu zināms Tavs ceļš, visās tautās Tava palīdzība un svētība!

Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!

Lai priecājas un gavilē tautas, jo Tu taisnīgi tiesā tautas un vadi tautas virs zemes!

Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!

Zeme ir devusi savus augļus; mūs svētīdams ir svētījis Tas Kungs, mūsu Dievs.

Lai Dievs mūs svētī!

Un lai Viņu bīstas visi zemes gali!"

/67. Psalms

Dieva Smaids

Ir pagājušie jau vairāk kā divi gadi kopš šīm pārdomām, kuras līdz šim "uz papīra" biju uzrakstījis tikai Bloga angļu versijā ar domu, ka to pašu uzrakstīšu arī latviski, bet laiks gāja un latviskā versija tā arī izpalika...

Šīs turpmāk līdzdalītās atziņas (Bībeles panti) un pārdomas nepārprotami bija mana 2008. gada atziņu TOPā. Laiku pa laikam runājot ar cilvēkiem šī tēma atkal "uzpeldēja" manā apziņā, Dieva Garam par to atgādinot. Viens no šādiem atgādinājumiem bija vakar, klausoties svētrunu un beidzot mana vēlme uzrakstīt latvisko versiju realizējās.

Kad "spalvu biju nolicis malā", manā sirdī bija lūgšana par sevi un tiem, kurus pazīstu, - lai mēs piedzīvotu šo Dieva prieku un smaidu, ar kuru Viņš grib apgaismot mūs, ietērpjot mūs Savā Mīlestībā.

_________________________________

Daudzi ļaudis saka, "Kad mēs piedzīvosim labākus laikus?"
Lai Tavs smaids, Kungs, spīd pār mums.
Tu man esi devis daudz lielāku prieku nekā viņiem ar pārbagātu labības un vīna ražu.
Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo tu vien, Kungs, dari, ka es droši dzīvoju.Psalms 4:7-9 / no angļu New Living tulk.
Kādu laiku atpakaļ lasot angļu Bībeli, es "uzdūros" šiem 4. Psalma vārdiem. Tā bija Good News Bībeles versija, kur 6. pantā ir teikts: Ir daudzi, kas lūdz Dievu sacīdami: "Kungs, dod ka Tavas svētības vairotos. Parādi mums savu laipnību!" un nākamajā pantā Dāvids dzied: "Bet prieks, ko Tu man esi devis ir daudz lielāks nekā viņiem, kad tiem labības un vīna papilnam."
Es nodomāju, "cik brīnišķīgs kontrasts!" - svētības no Dieva var būt kā labklājība, kad tev ir viss dzīvei nepieciešamais - apģērbs, ēdiens, veselība... . Šie Psalma vārdi runā par to, ka ir cilvēki, kas līksmo par pašām svētībām (par pārbagātu ražu). Bet Dāvida prieka avots bija pats Dievs, viņa attiecības ar Dievu un šis Prieks pārsniedz svētību prieku.
Kāds prieks ir manā dzīvē? - vai prieks par Devēju jeb prieks par dāvanām?

Kā jau ierasts, atklājot šādus Bībeles pantus, es tos cenšos arī iztulkot latviešu valodā, pievienojot tos savai mūsdienu Bībeles versijai. Bet ar šo tulkošanu, cenšoties tekstu iztulkot pēc iespējas labāk un precīzāk arī oriģinālajam tekstam (es šī darba procesā salīdzinu vairākus tulkojumus un arī ieskatos kādos komentāros), ļoti bieži ir tā, ka tieši tad sākas interesantākais - "apslēpto bagātību" uziešana. Un tas attiecas arī uz šo Dāvida dziesmu. Šajā Psalmā es pēkšņi atklāju, ka Dāvida lūgšana 7. pantā: "Lai Tavs smaids, Kungs, spīd pār mums (New Living) ("Pacel Tu, Kungs, pār mums sava vaiga gaišumu!" (latv. Bīb.)), ir tie paši labi zināmie Dieva svētīšanas vārdi, kurus Viņš deva Āronam par paraugu kā svētīt Savu tautu (4. Mozus 6:22-27)

Kungs runāja uz Mozu sacīdams:
"Pavēli Āronam un viņa dēliem svētīt Izraēla ļaudis ar šo īpašo svētību:

Lai Kungs Tevi svētī un sargā (rūpējas par Tevi)
Lai Kungs raugās uz Tevi ar smaidu un ir žēlastības pilns pret Tevi
Lai Kungs parāda Tev savu labvēlību un dod Tev savu mieru."
4. Mozus 6:24-26 / vpvb
Manas pārdomas (2-3 gadus atpakaļ) par šiem svētības vārdiem bija atklājums (novērojums), ka Dievs pats saka šos vārdus - Dievs saka, ko teikt un tas nozīmē, ka Viņš vēlas svētīt, pasargāt, spīdēt pār, būt žēlsirdīgs, parādīt Savu labvēlību un dot mieru Savai tautai. Apbrīnojami!
Bet vēl fantastiskāk bija atklāt šo "APGAISMO SAVU VAIGU" mīklu, kuru es nekad agrāk nebiju atminējis.

Šie svētības vārdi vienmēr ir bijuši pārāk "svēti" manai saprašanai, vārdi kurus es neskaitāmas reizes biju dzirdējis no mācītāju mutes dievkalpojumu beigās, vārdi, kuru nozīmi es tā arī līdz šim nebiju sapratis.
Agrāk ar šiem vārdiem es sapratu, ka Dieva svētums ir tas, kas spīd pār mums, bet ar vārdu SMAIDS Dievs man atvēra šīs Rakstu vietas patieso nozīmi, ļaujot ieraudzīt arī šīs Rakstu vietas un Viņa vārdu loģiku Viņa attieksmē un attiecībās ar savu tautu. - Viņš priecājas par saviem bērniem, viņus redzot Viņš smaida, smaids pats par sevi ir gaisma (smaids ir gaismas sinonīms) un no prieka (smaida - gaiša vaiga) izriet žēlsirdība un piedošana.
Tas atklāj Dieva sirdi, to kādās attiecībās Viņš ar mums vēlās būt - kā Tēvs ar bērniem - tas ir tik saprotami un loģiski.
Dusmas dara pretējo (kur nav piedošanas tur pastāv sods (sodīšana) un atriebība). Dusmīga seja ir arī kā simbols tumšai (apmākušai) sejai un tādu bieži savā apziņā cilvēki redz Dievu, Viņa patieso būtību nepazīstot - nepazīstot Viņa patieso Sirdi un Mīlestību.
Dievs vēlās "spīdēt pār mums" - būt laimīgs un priecīgs par mums, kas Viņa sejā atspoguļojas kā SMAIDS (vaiga gaišums), kas SPĪD.

Šīs savas pārdomas es gribu noslēgt ar 4. Mozus 6:26-to pantu (apvienojot divus angļu tulkojumus (MSG un NL), kas ir kā līdzība un atspulgs visam iepriekš rakstītajam.

"Lai Dievs raugās tev tieši sejā un dod tev savu mieru"

Šie vārdi man liek domāt par manu dēlu Džošu un viņa gulētiešanas laiku vakaros.
Kad viņam bija 3 gadi mums bija izveidojusies tāda tradīcija - viņš gribēja, ka es/ mēs pirms (viņa) gulētiešanas ieguļamies viņa gultā viņam līdzās un lasam grāmatu. Kad grāmata bija nolikta malā un es viņam līdzās guļot gaidīju, kad viņš iemigs, viņš vienmēr pagriezās pret mani un raudzījās man tieši sejā un es esmu pārliecināts, ka tieši šajā mirklī viņu pildīja miers un drošības sajūta, - apziņa par manu mīlestību pret viņu.

"Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo tu vien,

Kungs, dari, ka es droši dzīvoju."

Lai Kungs raugās uz Tevi ar smaidu, lai Viņš raugās tev tieši sejā un dod tev Savu mieru!

Blessing - Twila Paris

"Līgo Jānīt, Līgo!"

Sveiciens visām Līgām, Jāņiem un Jāņu bērniem!!!

Mans mīļākais Līgo albūms (Limited edition), ko dzirdēju Latvijas Radio, šķiet 2002. gada Jāņos.Es no šī ieraksta biju tā saviļņots, ka ar nepacietību gaidīju nākamo gadu cerībā, ka to atkal pārraidīs un ka ar kasešu magnetafonu varēšu to ierakstīt, jo CD netika ierakstīts un izdots.



Autors: Jānis Lūsēns
Izpilda: Latvijas Radio Koris.


Priecīgus Svētkus!

"Mazā bilžu rāmītī"

Lieldienu sestdienā Tele Vīzijā skatījos kora "Kamēr..." 20 gadu jubilejas koncertu. Redzēju gan tikai otro daļu, jo mājās pārnācām vēlu. Bet mani TIK spēcīgi uzrunāja Renāra Kaupera (piepalīdzot Ērikam Ešenvaldam) dziesma ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ka tā arvien skan manī.
Esmu to noklausījies neskaitāmas reizes un tā vien šķiet, ka ar katru reizi šī dziesma mani aizved arvien tālākā pagātnē, - tajā laikā, kurā dzīvoja mani vecvecāki.
Pavisam nesen es pie mammas redzēju tādas viņas vecāku bildes, kuras agrāk nebiju redzējis. Šīs fotogrāfijas ir no 20 gs. sākuma un tajās mani vecvecāki ir redzami gan kā pusaudži, gan kā jaunieši. Šīs fotogrāfijas runā par lielo Laika ratu, kas griežas bez apstājas, kura varā ir pārvērst bērnus pusaudžos, pusaudžus jauniešos, jauniešus pieaugušajos ... . Un tas kas paliek pāri ir šis "mazais bilžu rāmītis", kurā Laiks ir apstādināts, kurā cilvēks saglabā savu bērnību, jaunību, - tos skaistos mirkļus, kurus fotoaparāts fotogrāfa rokās ir fiksējis, mirkļus kas kā atbalss turpmāk atbalsosies no gada uz gadu, gadu desmitos un pat simtos, no paaudzes paaudzē, joprojām runājot uz mums mēmā, tomēr ļoti skanīgā valodā, kas izpaužas tā brīža noskaņā cilvēku sejās, apkārtējā vidē un priekšmetos, sniedzot mums tā Laika liecību un mūsu atmiņas uzturot dzīvas.

 
"Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava."

/Imants Ziedonis/

Veltījums zēnam, kuru nepazinu.

14. Janvāra pārdomas.

No rīta klausijos SWH radio un dzirdēju kādu skumju ziņu un to dzirdot mani pārņēma lielas sāpes un līdzjūtība.
Ziņās stāstija, ka Dobeles pusē notikusi smaga autoavārijā, kurā māte zaudējusi savu 5 gadīgo puiku.

Dzirdot šo ziņu es domāju par to, kā justos es..., jo Džošam tagad tieši ir pieci gadi. Šis vecums ir tik interesants, - laiks, kad viņš jau daudz runā, domā, spriež, uzdod jautājumus, jau izpaužas radoši, dungo melodijas, var pats saģērbties, māk skaitīt un zina jau nedēļas dienas utt. ...

Viņā jau ir izveidojusies bērna ticība uz Dievu un viņš jau sajūt nepieciešamību pēc lūgšanas (vakarā, kad viņš iet gulēt viņš grib, ka mēs lūdzam par to, lai viņam nav sliktu sapņu, bet tikai labie).
Šis laiks ir arī vēl tīrs un šķīsts, - vēl nesabojāts no apkārtējo - lielo - lielo bērnu un pieaugušo valodas un "zināšanām"

Es domāju arī par to bardaku (nekārtību), ko viņš ikdienas mājā sataisa ... un bieži mēs par to dusmojamies, bet ja notiktu tā, kā šiem vecākiem, kas zaudēja savu puiku, ka viņš no mums tiktu paņemts, tad.....man šis viņa bardaks tik ļoooooti pietrūktu, nemaz nerunājot par visu pārējo, - smiekliem, lēkāšanu gultā, dejošanu, miegaino skatienu vakarpusē....

Un ja mūsos, kas esam tik grēcīgi un egoistiski ir tāda mīlestība, cik daudz vairāk Dievā?! Cik gan pārāka ir Dieva mīlestība uz mums par mūsu mīlestību uz saviem bērniem?! (Mateja 7:9-11)

Dieva Vārds runā

Es stāvu šeit un man trūkst vārdu
Un cik dīvaini, - jūtu, cik labi tas ir
Man to vajag vismazāk, lai dzirdētu mani
Bet gan saklausīt, kas Tev ir sakāms

Dieva Vārds runā
Līsti kā lietus
Mazgā manas acis,
Lai varu redzēt Tavu godību
Lai norimtu un saprastu
Ka Tu esi šeit
Ļauj man te palikt un atpūsties Tavā svētumā
Dieva Vārds runā

Es sajūtos Tavā tuvumā pacelts augstāk
Par mūzikas skaņām un troksni, kas visapkārt
Viss kas man nepieciešams ir būt ar Tevi
Un klusumā sadzirdēt Tavu balsi

Dieva Vārds runā
Līsti kā lietus
Mazgā manas acis,
Lai varu redzēt Tavu godību
Lai norimtu un saprastu
Ka Tu esi šeit
Ļauj man te palikt un atpūsties Tavā svētumā
Dieva Vārds runā

Es stāvu šeit un man trūkst vārdu
Un cik dīvaini, - jūtu, cik labi tas ir


"Word of God Speak" by Mercy Me

"Naurēnu" gars.

Šis video ir gala rezultāts manī ilgi mītošajai vēlmei, kuru loloju jau vairākus gadus - redzēt sava krusttēva uzņemtās kino lentes 'iz savas bērnības'.

Man pašam šo kino lenti skatoties un apstrādājot, es redzu, ka šīs dažas minūtes ļoti labi raksturo jeb apkopo to "Naurēnu" garu, noskaņu, kas tur valdīja vairākus gadu desmitus, kad pa svētkiem tur kopā sabrauca gan radi, gan arī lielās Ilsteru ģimenes draugi. Un cilvēku skaits, kas tur pa šiem gadiem apgrozījās un ciemojās ir mērojams simtos. Un es ticu, ka ikviens, kas ir bijis šo cilvēku pulkā ir piedzīvojis gan prieku, gan mīlestību, kuru šis svētītais nams dāvāja.

Lielā Diena.

Tuvojas Svētki un tie ir jau klāt. Liela daļa tos svinēs ar lielākām vai mazākām 'izdarībām', katrs pēc savas pārliecības. Citam tie nav iedomājami bez krāsotām olām un šūpošanos, citam bez Kristus Augšāmcelšanās pieminēšanas.

Kāds ir teicis: "Dievs cilvēku ir radījis pēc sava tēla un līdzības un cilvēks Dievam ir atbildējis ar to pašu"

Daudzi cilvēki tic dievam un liela daļa tādam, kas ir pēc viņu līdzības. Arī es kādreiz ticēju dievam kādu es to biju iztēlojies, bet ne tam, kas dāvā nemirstību.

Un šajās dienās lasot Bībeli (1. vēstuli Korintiešiem) es izlasīju labu atgādinājumu, ka: "Mūsu ticība nav balstīta uz cilvēku gudrību, bet Dieva spēku..", "...un Dieva spēks ir vēstī par Kristus nāvi (un Augšāmcelšanos)", "Vēsts ir Kristus un Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība".

Kādam uzcelties no nāves, - tas izklausās pārāk neticami, pārāk fantastiski, bet tur jau ir tas 'sāls aprakts' - tas nav mūsu iedomāta dieva spēkā, bet gan īstā Dieva varā.

Dievs ir pacietīgs un neuzbāzīgs, atklājoties tikai tiem, kas tic Vēstij, jo pēc Augšāmcelšanās Jēzus parādījās tikai ticīgajiem, nevis tiem, kas viņu noliedza.

Kad es dažas dienas atpakaļ veidoju (montēju kopā) vecu kino lenti 'iz savas bērnības', tā manī radīja ne tikai gaišas un priecīgas atmiņas, bet tā nesa arī mūžības elpu, redzot ļaudis kuru šeit vairs nav, bet kuru mīlestība ir palikusi un vēl joprojām silda manu sirdi. Un Dievs man atgādināja Bībeles vārdus, kur teikts, ka talanti, spējas un zināšanas izbeigsies, valodas apklusīs, bet mīlestība pastāvēs mūžīgi. Viss izbeigsies, bet tas kas paliks ir Ticība, Cerība un Mīlestība un lielākā no tām ir Mīlestība.

Un arī par sevi domājot es gribētu, ka mīlestība ir tas kas paliek cilvēku atmiņās un sirdīs, bet Tās avots ir Tajā, kura Lielo Dienu es svinu.

Bet ir vēl kāda Lielāka Diena, kuras Cerību dod mana Ticība un tās atspulgs ir labi parādīts "Titānika" beigu kadros:


Priecīgas Lieldienas!

Gadalaiki

Gadalaiki ir dabā, kas atspoguļojas visā savā krāšņumā - katrs gadalaiks nāk ar savām krāsu gammām un gaismas spēlēm, gan dienās, gan naktīs, no rīta ausmas līdz saules rietam un krēslas stundai. Gadalaikiem mainoties, tie nāk ar jaunām dzimšanām un miršanām, kas vērojamas mežos un pļavās, dārzos un laukos. Un gadalaiki ir arī mūsu dzīvē, mums augot un nobriestot un ,cerams, mainoties no fiziskā skaistuma mūsu dzīves pavasarī uz iekšējo skaistumu, kad nesam savas eksistences augļus dzīves rudenī, lai mēs būtu sagatavoti ziemai un ceļam uz Mājām, kas nav cilvēku rokām celtas.

Bezsvara Svarīgi

Bezsvara svarīgi ejam mēs cienīgi
Pretim mērķiem, kas liekas mums cēls
Svarīgi darbi un svarīgas lietas,
Par svarīgu personu mūs mēdiji sauks

Bet es labāk bezsvarā lidošu
Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu
Es bezsvarā lidošu
Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu

Mēs krātiņos krājam, vai tiešām nepamanām
Ka Homodārza Saimnieks joprojām ir dzīvs?
Viņš brīvību vēlot, mūs aicina dzīvot
Un ‘svinīgo’ svaru zem sevis atraisīt

Lai mēs bezsvarā lidotu
Bez svara svarīgo zem sevis atstātu
Par ‘zvaigznēm’ un sapņiem augstāk un tālāk
Un bezsvarā Svētlaimību mantotu

Bet es bezsvarā lidošu
Un bezsvarīgā Svētlaimībā dzīvošu

/abners 14. Janvāris, 2009

Šī dzejoļa/dziesmas pirmavots ir kāda BBC pārraide. Šī pārraide bija zinātniski fantastiska dokumentāla filma par cilvēka ceļošanu uz Saules sistēmas planētām – šis iedomātais ceļojums kuģa komandai bija 6 gadu garumā, kopā izplatījumā pavadot 2241 dienu. Seši gadi bezsvara stāvoklī, dodoties pretim nezināmajam, piedzīvojot daudz bīstamu, bet arī brīnišķīgu un pārsteigumiem bagātu mirkļu. Manas domas bija par mērķa apziņu, par pilnīgu nodošanos un dzīvi šim mērķim un uzdevumam, šajā laikā nedomājot un nerūpējoties ne par ko citu, kā savas misijas īstenošanu. Kopš noskatījos dažas no šīm pārraidēm, mani nepameta kāda frāze, kas ‘lidinājās’ manā galvā, atkal un atkal atgādinot par sevi - “Bezsvara Stāvoklis”.
Svars ir tas, kas mūs ‘spiež’ pie zemes; mēs sakām: ‘no svara’ un tas nozīmē, ka tas ir nozīmīgi; svars ir vērtība un svarā ir vērtība; VIP latviski tulkojas, kā Ļoti Svarīga Persona. Šo sarakstu, iespējams, varētu turpināt.
Mēs visi apzināti vai neapzināti, vēlamies būt svarīgi, nozīmīgi, atstāt pozitīvu iespaidu uz saviem draugiem un pārējiem. Daudziem no mums ir sapņi un zvaigznes pēc kurām tiekties, zvaigznes pēc kurām līdzināties. Bet. Tik daudz kas no šī cilvēku iedomātā svarīguma un tukšas slavas pēc kā ļaudis dzenas, patiesībā, mūžības priekšā ir nesvarīgs.
Un šajā dziesmā es apspēlēju un aicinu uz brīvību - nedomāt tik daudz par savu svarīgumu un nedzīties pēc nozīmības cilvēku acīs, bet tā vietā izbaudīt ‘bezsvara stāvokli’ un domāt par mūžības lietām un vērtībām.


aivis.

Gaidot

Ieskatījos sava datora Audio albumos un 'uzdūros' šim skaņdarbam. Tā nosaukums ir "Gaidot".
Sāku klausīties un man par pārsteigumu sapratu, ka tas ir manis paša spēlēts - 'komponēts' būtu par skaļu teikts, jo notis netiku pierakstījis un arī to nespētu, jo esmu mūzikas valodas analfabēts.
Savā prātā mēģināju atsaukt to laiku (2005. g. 30to decembri kuru esmu minējis šī skaņdarba faila nosaukumā), lai atcerētos, kāpēc tas saucas "Gaidot". Varbūt šī mūzika radās gaidot Jauno Gadu, atverot jaunu tīru lapu manas dzīves grāmatā; varbūt gaidot sniegu, kas reizēm ziemā pilsētā neaizkrāso tās netīrību; bet varbūt gaidot Dievu, lai tas uzrunātu manu dvēseli ienesot tajā mieru...

Mūsu Tēvs Debesīs

vārdi: Mateja 6:9 - 13

 

Mūsu Tēvs Debesīs
Slavēts lai top Tavs svētais vārds
Lai nāk Tava Valstība
Tavi nodomi īstenojas
Uz zemes šīs un arī debesīs,

Jo Tev pieder Valstība

Dodi maizi dienišķo
Tevi lūdzamies, mūsu Dievs
Un piedodi mūsu parādus,
Kā arī mēs piedodam tiem,
kas parādā ir mums

Jo Tev pieder Valstība

Lūdzamies kārdināšanā lai nekrītam
un negrēkojam;
Lai ļaunais mūs savā varā nepārņem,
Bet Tavā spēkā lai ienaidnieku uzveicam

Jo Tev pieder Valstība, gods un vara
Mūžīgi, mūžīgi, Āmen.

7 Samuraji

by abners

Dažas dienas atpakaļ noskatījos filmu "Septiņi samuraji" - Klasika, 1954 gada filma, kas saņēma pāris Oskarus un balvas citos kino festivālos. Daudzus gadus atpakaļ (vēl Padomju laikā) šo filmu biju redzējis. Šķiet, ka toreiz jau biju aizrāvies ar austrumu cīņām un gāju uz kinoteātri ar lielu sajūsmu nosaukuma dēļ vien. Atceros to, ka tas, ko no šīs filmas toreiz sagaidīju, tieši to nesaņēmu, BET tāpat arī atceros, ka tā uz mani atstāju paliekošu iespaidu. Tāpēc šoreiz pirms filmas skatīšanās man bija līdzīgas izjūtas (excitement*) - atgādināt sev toreiz piedzīvotos iespaidus. Es ticu, ka tas, ko es dzirdu vai nedzirdu; redzu vai neredzu; saprotu vai nesaprotu; kam ticu vai neticu; ko pieņemu vai nepieņemu; gribu vai negribu - ka tas viss ir atkarīgs no manām vērtībām un tā, kam es gribu ticēt. Tāpēc arī šo filmu dažādi cilvēki var skatīties un redzēt dažādi.
Filmas notikumi risinās 16 gadsimta sākumā, Japānā, kas ir pilsoņu karu pārņemta. Šajā laikā zemnieki ļoti cieta no daudzām nežēlīgām bandām, kas siroja un postīja un laupīja ciemus. Filma ir par kādu ciemu, kas uzzināja, ka pēc ražas novākšanas viņiem uzbruks viena no šādām bandām, atņemot un izpostot visu, kas viņiem pieder. Tāpēc, lai sevi aizstāvētu ciema ļaudis meklē palīdzību pie *samurajiem. Un te arī sākas visinteresantākā šīs filmas daļa - samuraju meklēšana un aicināšana.
Cik gan daudz te ir paralēles ar mūsu dienām - ar mūsdienu 'samurajiem'! Es šīs paralēles velku tieši ar mums, kā kristišiem - kādi mēs esam un kādiem mums vajadzētu būt.

Samurajs - feodālajā Japānā samurajs bija augstdzimušas cilts kareivis, kurš sekoja 'bušido' kodeksam/ likumam - ētikas kodeksam, kas bija izplatīts feodālajā Japānā, kas nozīmēja/ aizstāvēja bezierunu uzticību savam kungam/saimniekam, lai ko arī tas maksātu un paklausību visās lietās, vērtējot godu augstāk par savu dzīvību.

Kristietis - augstdzimis (dzimis Dieva ģimenē) / Jāņa 1:12,13
kareivis Dieva armijā, kas caur viņam uzticēto Vēsti (Vārdu kā zobenu) nes glābšanu cilvēkiem, kas to vēl nav piedzīvojuši. / 2.Timot. 2:3,4; Efeziešiem 6:10-18; Ebr. 4:12
seko Dieva Likumam (Dieva Vārdam), / 2.Timot. 3:16,17
paklausīgs Dievam, savam Kungam visās lietās / Jāņa 14:21,23
uzticība Kristum, Viņa godu vērtējot augstāk par savu dzīvību / Lūka 9:23-26

Kāds es esmu iepretim tam, kādam man vajadzētu būt? Vai es apzinos to, kādam man vajadzētu būt un kā es to savā dzīvē īstenoju un kā uz to tiecos, lai būtu par Dieva samuraju?

Priekš manis šīs filmas visinteresantākā daļa ir samuraju meklēšanu un aicināšana. Te arī parādās katra samuraja patiesā būtība - katra vērtības, prasmes, raksturs un sirds - to, kas atsaucas un kas neatsaucas Aicinājumam / Uzdevumam. Daži aicinātie samuraji ir augstprātīgi un iedomīgi, citam svarīgs ir piedāvājuma izdevīgums - Tādi vēl apvainojas par šādu pazemojošu piedāvājumu.

Tālāk ir filmas citāti no sarunām ar/ par tiem samurajiem, kas atsaucās Aicinājumam:

- Pēc sarunas un pārdomām, par piedāvāto uzaicinājumu:
"Es pieņemu tavu aicinājumu, jo tavs raksturs mani fascinē..." (fascinēt - ieinteresējoša ziņkārība/ šķiet interesants, rada ziņkāri)
"...Visnozīmīgākās draudzības nereti veidojas caur gadījuma rakstura satikšanos"

* * *

- Uzrunājot kādu citu aicināto: "Es gatavojos sīvai cīņai. Tā mums nenesīs nedz naudu, nedz slavu. Vai vēlies pievienoties?" - "Jā!" , skanēja ātra atbilde no kāda cita aicinātā samuraja.

* * *

- Sarunā ar kādu citu samuraju, jautājot viņam par kaujām, kurās viņš ir piedalījies: "Vai esi piedalījies cīņās? Vai esi daudzus nogalinājis?" Atbilde: "Ir neiespējami nogalināt visus, tāpēc es parasti bēgu"Man patīk par šo atbildi domāt, kā par kārdinājumiem, kas mums uzbrūk kā ienaidnieks. Vai reizēm tas nav labākais risinājums izvairoties no tiem?!

* * *
Sarunā par vēl vienu no septiņnieka pirms viņš pievienojās:

"Viņš ir neparasti labs (fantastisks) - vīrs, kas ieinteresēts tikai tajā, lai pilnveidotu savu prasmi"
___________________________________________

* Excitement - Diemžēl Latviešu valodā nav šāda vārda, kas tik labi izteiktu to, ko tas nozīmē. Un maldās tie, kas domā ka ir. 1)dzīvīga un uzmundrinoša prieka sajūtas 2)emocionāls uzbudinājuma stāvoklis