pirmdiena, novembris 12, 2012

Gaismas Tilts

 
Ir cilvēki Latvijai, kas upurē(ja) sevi citu labā, un 
ir cilvēki Latvijai, kas upurē citus savā labā 
Pirmo piemiņa paliks, otro zudīs 

Ar šīm domām šajā rītā modos pēc vakardienas (Lāčplēša dienas), kad arī es biju lielo ļaužu pūļu vidū..., 
bet tā nebija vienkārša pastaiga, kādu es to sākotnēji priekš sevis biju iedomājies, kad dienas sākumā biju izlēmis doties uz krastmalu kopā ar savu dēlu, lai aplūkotu cik skaisti deg ļaužu iedegtās svecītes. 

Šī pastaiga man pārvērtās par kaut ko dziļi simbolisku un jēgpilnu, kas droši vien iegulsies manā (un ceru, ka arī mana mazā dēla) atmiņā uz ilgu laiku, pateicoties kādam cilvēkam. 
Šī pastaiga pārvērtās par simbolu tiltu pār kuru gāja vīrs, vectēvs un mazs bērns (kas savus vectēvus savā īsajā dzīvē tā arī nav sastapis). Šis vectēvs, kam blakus gāja mazais bērns bija mazā bērna nesastaptā vectēva labākais draugs. 
Viņš mazajam puikam stāstīja par skaisti mirdzošajām svecītēm, - ka tās simbolizē cilvēku dvēselītes, kas ir degušas par mūsu Latviju un kas savu dzīvību par to ir atdevušas. Vectēvs mazajam puikam deva arī svecītes, kuras aizdedzināt un es jutu, ka katra vectēva (un mazā puikas) aizdedzinātā svecīte, šim vīram simbolizēja konkrētu cilvēku, kuru viņš ar šo svecīti pieminēja. 


Mani apbūra šo milzum daudzo svecīšu gaisma, kas kā gara un plata gaismas upe vijās gar Rīgas pils sienu, gluži tāpat, kā turpat plūstošā Daugava. Un es pie sevis domāju, - ja katrs šurp atnākušais ar savu svecīti kādu pieminēja, - cik gan daudz ir šo mūsu Latvijas dvēselīšu, kas ir degušas un izdzisušas šajā Saulē. Un mums katram ir dots savs laiks spīdēt. Tikai kā mēs spīdam? Vai mēs esam šajā kopībā, kur katru nodzisušo svecīti var atkal aizdedzināt cita, tai blakus esošā? Vai mēs degam (izdegam) sildot un apgaismojot citus? jeb gribam spīdēt nost no citu kopīgās gaismas, lai esam pamanāmāki? 

Un kas ir Latvija mūsu katra apziņā? Vai tā ir tikai kontūra uz pasaules kartes? Vai tā ir zeme Baltijas jūras krastā? Vai tie ir arvien nesakoptie ceļi? ........... 
Manā apziņā Latvija ir cilvēki un kādi esam, tāda arī ir mūsu visu Latvija. 

Kad dziedam mūsu Himnu "Dievs svētī Latviju!", vai tā ir mūsu lūgšana Dievam, kuru pazīstam? jeb tā ir veltīta tam dievam, kuru savā ikdienā veidojam pēc sava (jeb mūsu senču veidotā) tēla un līdzības, ne Tā Dieva, pēc kura līdzības esam veidoti mēs. 
Paldies Dievam, ka Viņš Sevi no mums nav apslēpis, - tieši otrādi - darījis visu, lai mēs Viņu savā sirds aklumā tomēr ieraudzītu. "Kas meklē, tas atrod" un mums nav jābrauc ne uz Indiju, ne Ķīnu, lai Viņu atrastu. Ir vajadzīga tikai vēlēšanās meklēt, jo "Viņš nav tālu nevienam no mums, jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam" 

Un atgriežoties pie 11. novembra piemiņas dienas, ļoti loģiski skan arī šie grāmatu Grāmatas Vārdi, kas labi saskan ar to cilvēku dzīvēm, kas sevi atdeva par Latvijas brīvību.

"Ļoti reti kāds mirtu par taisnu cilvēku, - par tādu, par kuru ir vērts mirt, 
lai gan par labu cilvēku gandrīz kāds varētu apņemties mirt. 
Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda upurējot savu Dēlu par mums, 
kad Viņam vēl nebijām derīgi."    / Romiešiem 5:7, 8 VPVB 

Priecīgus Svētkus! un 

Dievs, Svētī Latviju!