"Naurēnu" gars.

Šis video ir gala rezultāts manī ilgi mītošajai vēlmei, kuru loloju jau vairākus gadus - redzēt sava krusttēva uzņemtās kino lentes 'iz savas bērnības'.

Man pašam šo kino lenti skatoties un apstrādājot, es redzu, ka šīs dažas minūtes ļoti labi raksturo jeb apkopo to "Naurēnu" garu, noskaņu, kas tur valdīja vairākus gadu desmitus, kad pa svētkiem tur kopā sabrauca gan radi, gan arī lielās Ilsteru ģimenes draugi. Un cilvēku skaits, kas tur pa šiem gadiem apgrozījās un ciemojās ir mērojams simtos. Un es ticu, ka ikviens, kas ir bijis šo cilvēku pulkā ir piedzīvojis gan prieku, gan mīlestību, kuru šis svētītais nams dāvāja.

Lielā Diena.

Tuvojas Svētki un tie ir jau klāt. Liela daļa tos svinēs ar lielākām vai mazākām 'izdarībām', katrs pēc savas pārliecības. Citam tie nav iedomājami bez krāsotām olām un šūpošanos, citam bez Kristus Augšāmcelšanās pieminēšanas.

Kāds ir teicis: "Dievs cilvēku ir radījis pēc sava tēla un līdzības un cilvēks Dievam ir atbildējis ar to pašu"

Daudzi cilvēki tic dievam un liela daļa tādam, kas ir pēc viņu līdzības. Arī es kādreiz ticēju dievam kādu es to biju iztēlojies, bet ne tam, kas dāvā nemirstību.

Un šajās dienās lasot Bībeli (1. vēstuli Korintiešiem) es izlasīju labu atgādinājumu, ka: "Mūsu ticība nav balstīta uz cilvēku gudrību, bet Dieva spēku..", "...un Dieva spēks ir vēstī par Kristus nāvi (un Augšāmcelšanos)", "Vēsts ir Kristus un Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība".

Kādam uzcelties no nāves, - tas izklausās pārāk neticami, pārāk fantastiski, bet tur jau ir tas 'sāls aprakts' - tas nav mūsu iedomāta dieva spēkā, bet gan īstā Dieva varā.

Dievs ir pacietīgs un neuzbāzīgs, atklājoties tikai tiem, kas tic Vēstij, jo pēc Augšāmcelšanās Jēzus parādījās tikai ticīgajiem, nevis tiem, kas viņu noliedza.

Kad es dažas dienas atpakaļ veidoju (montēju kopā) vecu kino lenti 'iz savas bērnības', tā manī radīja ne tikai gaišas un priecīgas atmiņas, bet tā nesa arī mūžības elpu, redzot ļaudis kuru šeit vairs nav, bet kuru mīlestība ir palikusi un vēl joprojām silda manu sirdi. Un Dievs man atgādināja Bībeles vārdus, kur teikts, ka talanti, spējas un zināšanas izbeigsies, valodas apklusīs, bet mīlestība pastāvēs mūžīgi. Viss izbeigsies, bet tas kas paliks ir Ticība, Cerība un Mīlestība un lielākā no tām ir Mīlestība.

Un arī par sevi domājot es gribētu, ka mīlestība ir tas kas paliek cilvēku atmiņās un sirdīs, bet Tās avots ir Tajā, kura Lielo Dienu es svinu.

Bet ir vēl kāda Lielāka Diena, kuras Cerību dod mana Ticība un tās atspulgs ir labi parādīts "Titānika" beigu kadros:


Priecīgas Lieldienas!

Gadalaiki

Gadalaiki ir dabā, kas atspoguļojas visā savā krāšņumā - katrs gadalaiks nāk ar savām krāsu gammām un gaismas spēlēm, gan dienās, gan naktīs, no rīta ausmas līdz saules rietam un krēslas stundai. Gadalaikiem mainoties, tie nāk ar jaunām dzimšanām un miršanām, kas vērojamas mežos un pļavās, dārzos un laukos. Un gadalaiki ir arī mūsu dzīvē, mums augot un nobriestot un ,cerams, mainoties no fiziskā skaistuma mūsu dzīves pavasarī uz iekšējo skaistumu, kad nesam savas eksistences augļus dzīves rudenī, lai mēs būtu sagatavoti ziemai un ceļam uz Mājām, kas nav cilvēku rokām celtas.

Bezsvara Svarīgi

Bezsvara svarīgi ejam mēs cienīgi
Pretim mērķiem, kas liekas mums cēls
Svarīgi darbi un svarīgas lietas,
Par svarīgu personu mūs mēdiji sauks

Bet es labāk bezsvarā lidošu
Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu
Es bezsvarā lidošu
Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu

Mēs krātiņos krājam, vai tiešām nepamanām
Ka Homodārza Saimnieks joprojām ir dzīvs?
Viņš brīvību vēlot, mūs aicina dzīvot
Un ‘svinīgo’ svaru zem sevis atraisīt

Lai mēs bezsvarā lidotu
Bez svara svarīgo zem sevis atstātu
Par ‘zvaigznēm’ un sapņiem augstāk un tālāk
Un bezsvarā Svētlaimību mantotu

Bet es bezsvarā lidošu
Un bezsvarīgā Svētlaimībā dzīvošu

/abners 14. Janvāris, 2009

Šī dzejoļa/dziesmas pirmavots ir kāda BBC pārraide. Šī pārraide bija zinātniski fantastiska dokumentāla filma par cilvēka ceļošanu uz Saules sistēmas planētām – šis iedomātais ceļojums kuģa komandai bija 6 gadu garumā, kopā izplatījumā pavadot 2241 dienu. Seši gadi bezsvara stāvoklī, dodoties pretim nezināmajam, piedzīvojot daudz bīstamu, bet arī brīnišķīgu un pārsteigumiem bagātu mirkļu. Manas domas bija par mērķa apziņu, par pilnīgu nodošanos un dzīvi šim mērķim un uzdevumam, šajā laikā nedomājot un nerūpējoties ne par ko citu, kā savas misijas īstenošanu. Kopš noskatījos dažas no šīm pārraidēm, mani nepameta kāda frāze, kas ‘lidinājās’ manā galvā, atkal un atkal atgādinot par sevi - “Bezsvara Stāvoklis”.
Svars ir tas, kas mūs ‘spiež’ pie zemes; mēs sakām: ‘no svara’ un tas nozīmē, ka tas ir nozīmīgi; svars ir vērtība un svarā ir vērtība; VIP latviski tulkojas, kā Ļoti Svarīga Persona. Šo sarakstu, iespējams, varētu turpināt.
Mēs visi apzināti vai neapzināti, vēlamies būt svarīgi, nozīmīgi, atstāt pozitīvu iespaidu uz saviem draugiem un pārējiem. Daudziem no mums ir sapņi un zvaigznes pēc kurām tiekties, zvaigznes pēc kurām līdzināties. Bet. Tik daudz kas no šī cilvēku iedomātā svarīguma un tukšas slavas pēc kā ļaudis dzenas, patiesībā, mūžības priekšā ir nesvarīgs.
Un šajā dziesmā es apspēlēju un aicinu uz brīvību - nedomāt tik daudz par savu svarīgumu un nedzīties pēc nozīmības cilvēku acīs, bet tā vietā izbaudīt ‘bezsvara stāvokli’ un domāt par mūžības lietām un vērtībām.


aivis.