Visam, ko es šeit uz zemes daru vajadzētu atspoguļot manu piederību un manu gatavošanos Debesu Valstībai, kur ir īstās mājas visiem tiem, kas pieder Kristum. Pirms atstāju zemi, vēlos būt par "ceļazīmi" tiem, kas meklē īsto ceļu un īstās mājas savai nemirstīgajai sirdij.
ceturtdiena, septembris 09, 2004
"Noķerot" vēju. Ja vējš būtu persona es varētu teikt, ka mums bija jautri un ka mēs abi izbaudījām šo vasaras mirkli.
Nebiju paredzējis šo bildi ielikt "bloga" latviskajā variantā, bet te nu tā ir un lai jau paliek.
Man šī bilde ir ļoti mīļa un tā ir kā brīnišķīgs atgādinājums pasakainajai dienai pie/uz ezera, kuru šovasar kopā ar Sāru izbaudījām Kanādā, ciemojoties pie viņas brālēna ģimenes. Šajā Kanādas "stūrītī" tika nobildēts arī šis mazais, brīnišķīgais kolibri putniņš, kas ir redzams iepriekšējā bildē. Cik apbrīnojama ir Dieva fantāzija Viņam radot šo lielo dabas daudzveidību!
Slavē to Kungu, mana dvēsele! Visa mana būtība, lai slavē Viņa svēto vardu! Slavē to Kungu, mana dvēsele un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! /Ps. 103:1,2
Tīrāk un skaistāk.
Šodien mūsu draudzē bija Lielā talkas diena. Tika aizmēstas daudzas vecas un nederīgas lietas - izmesti daži vecie radiatori (ui, cik tie bija smmmmmagi), pāris ledusskapji, kas kā mēbele bija stāvējuši jau ilgāku laiku, vairākas vecas mēbeles un citi "krāmi".
Cik tā ir laba sajūta, kad vecais, nederīgais ir prom. Tas ir kā jauns sākums, kaut kam tīrākam, skaistākam, labākam... . Arī ticībā uz Kristu ir jauns sākums. Bībelē ir teikts:
"Tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi - viss tapis jauns"
(2. Kor. 5:17)
Vēl gribu minēt to, ka šīs dienas darbs tika paveikts kopīgiem spēkiem. Viens cilvēks nekādi nevarētu izdarīt to, kas šodien tika paveikts. Esmu pārliecināts, ka tāpat ir ar cilvēka "garīgo tīrīšanu". Viens viņš to nevar paveikt. Viņam ir vajadzīgs Dievs, kas palīdz "iztīrīt" veco, nederīgo dzīvi un arī citi kristieši, kuri viņam var palīdzēt šajā "Lielajā tīrīšanā", lai pēc tam cilvēks varētu būt tīrāks, skaistāks, labāks savā raksturā un ikdienas darbos un attieksmē pret citiem.
Cik tā ir laba sajūta, kad vecais, nederīgais ir prom. Tas ir kā jauns sākums, kaut kam tīrākam, skaistākam, labākam... . Arī ticībā uz Kristu ir jauns sākums. Bībelē ir teikts:
"Tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi - viss tapis jauns"
(2. Kor. 5:17)
Vēl gribu minēt to, ka šīs dienas darbs tika paveikts kopīgiem spēkiem. Viens cilvēks nekādi nevarētu izdarīt to, kas šodien tika paveikts. Esmu pārliecināts, ka tāpat ir ar cilvēka "garīgo tīrīšanu". Viens viņš to nevar paveikt. Viņam ir vajadzīgs Dievs, kas palīdz "iztīrīt" veco, nederīgo dzīvi un arī citi kristieši, kuri viņam var palīdzēt šajā "Lielajā tīrīšanā", lai pēc tam cilvēks varētu būt tīrāks, skaistāks, labāks savā raksturā un ikdienas darbos un attieksmē pret citiem.
ceturtdiena, septembris 02, 2004
Paliekošs mantojums
Bija jau tā kā laiks atkal uzrakstīt kādu rindiņu. Labas domas "te ir", "te atkal pazūd". "Ej un noķer" to mirkli.
Zinu, ka gribēju kaut ko uzrakstīt par Kolosiešu vēstuli, kuru nesen pabeidzu tulkot.
Tajā dienā, kad to pabeidzu es biju tik ļoti priecīgs un gandarīts, ka pirmie cilvēki, kuri mani sastapa, nespēja mani apklusināt. Tik ļoti es biju pārņemts ar jauniem atklājumiem, ko caur Kolosiešu vēstules tulkošanu biju guvis! Un manu prieku vairo arī tas, ka pateicoties jaunajām tehnoloģijām (Internetam), to lasīt varēs ikviens, kam par to būs interese.
Šodien turpināju tukšot sava vecā rakstāmgalda atvilktnes, kurš tika aizstāts ar daudz praktiskāku datorgaldu. Pārlūkoju dokumentu mapes, kurās atradās "daža laba" manu pārdomu lapa, kā arī daži tulkojumi no Our Daily Bread. Lieliskas pārdomas, kuras nevēlētos pazaudēt. Tā nu krājās mūsu domu mantojums. Vai to kāds "pārcilās"; "svērs" vārdus, ko esmu teicis un atziņas, kuras guvis. Nezinu.
Šodien Latvijas Radio 1 dzirdēju par kādu mākslinieku, kura gleznas, skices un viņa domu raksti bija nogulējuši mājas bēniņos 30 gadus, līdz radi tos "cēla lejā" un deva vērtēt kādai mākslas zinātniecei, pirms šie darbi nonāktu antikvariātā (tāds bija paredzēts liktenis šī cilvēka mantojumam). Bet atklājās, ka šī cilvēka māksla ir kultūras vērtība un ka to nedrīkstētu "izvazāt".
Vai es aiz sevis atstāšu ko paliekošu??? Un kas ir tas vērtīgākais, ko varu atstāt nākamajai paaudzei? Kā Dieva cilvēkam tā droši vien varētu būt mana ticībā Kristum, kas kā lāpa tiek nodota no paaudzes paaudzē, no kontinenta uz kontinentu līdz LIELAJAI kopā nākšanai, kad šī TICĪBAS liesma aizdedzinās mūžības lāpu un tā iedegsies visā tās krāšņumā.
Ir liels gods nest Olimpisko lāpu, cik daudz vairāk ticības lāpu, kas cilvēkam, kas to satver atver garīgās durvis uz Dieva pasauli.
Zinu, ka gribēju kaut ko uzrakstīt par Kolosiešu vēstuli, kuru nesen pabeidzu tulkot.
Tajā dienā, kad to pabeidzu es biju tik ļoti priecīgs un gandarīts, ka pirmie cilvēki, kuri mani sastapa, nespēja mani apklusināt. Tik ļoti es biju pārņemts ar jauniem atklājumiem, ko caur Kolosiešu vēstules tulkošanu biju guvis! Un manu prieku vairo arī tas, ka pateicoties jaunajām tehnoloģijām (Internetam), to lasīt varēs ikviens, kam par to būs interese.
Šodien turpināju tukšot sava vecā rakstāmgalda atvilktnes, kurš tika aizstāts ar daudz praktiskāku datorgaldu. Pārlūkoju dokumentu mapes, kurās atradās "daža laba" manu pārdomu lapa, kā arī daži tulkojumi no Our Daily Bread. Lieliskas pārdomas, kuras nevēlētos pazaudēt. Tā nu krājās mūsu domu mantojums. Vai to kāds "pārcilās"; "svērs" vārdus, ko esmu teicis un atziņas, kuras guvis. Nezinu.
Šodien Latvijas Radio 1 dzirdēju par kādu mākslinieku, kura gleznas, skices un viņa domu raksti bija nogulējuši mājas bēniņos 30 gadus, līdz radi tos "cēla lejā" un deva vērtēt kādai mākslas zinātniecei, pirms šie darbi nonāktu antikvariātā (tāds bija paredzēts liktenis šī cilvēka mantojumam). Bet atklājās, ka šī cilvēka māksla ir kultūras vērtība un ka to nedrīkstētu "izvazāt".
Vai es aiz sevis atstāšu ko paliekošu??? Un kas ir tas vērtīgākais, ko varu atstāt nākamajai paaudzei? Kā Dieva cilvēkam tā droši vien varētu būt mana ticībā Kristum, kas kā lāpa tiek nodota no paaudzes paaudzē, no kontinenta uz kontinentu līdz LIELAJAI kopā nākšanai, kad šī TICĪBAS liesma aizdedzinās mūžības lāpu un tā iedegsies visā tās krāšņumā.
Ir liels gods nest Olimpisko lāpu, cik daudz vairāk ticības lāpu, kas cilvēkam, kas to satver atver garīgās durvis uz Dieva pasauli.
Abonēt:
Ziņas (Atom)