ceturtdiena, septembris 02, 2004

Paliekošs mantojums

Bija jau tā kā laiks atkal uzrakstīt kādu rindiņu. Labas domas "te ir", "te atkal pazūd". "Ej un noķer" to mirkli.
Zinu, ka gribēju kaut ko uzrakstīt par Kolosiešu vēstuli, kuru nesen pabeidzu tulkot.
Tajā dienā, kad to pabeidzu es biju tik ļoti priecīgs un gandarīts, ka pirmie cilvēki, kuri mani sastapa, nespēja mani apklusināt. Tik ļoti es biju pārņemts ar jauniem atklājumiem, ko caur Kolosiešu vēstules tulkošanu biju guvis! Un manu prieku vairo arī tas, ka pateicoties jaunajām tehnoloģijām (Internetam), to lasīt varēs ikviens, kam par to būs interese.

Šodien turpināju tukšot sava vecā rakstāmgalda atvilktnes, kurš tika aizstāts ar daudz praktiskāku datorgaldu. Pārlūkoju dokumentu mapes, kurās atradās "daža laba" manu pārdomu lapa, kā arī daži tulkojumi no Our Daily Bread. Lieliskas pārdomas, kuras nevēlētos pazaudēt. Tā nu krājās mūsu domu mantojums. Vai to kāds "pārcilās"; "svērs" vārdus, ko esmu teicis un atziņas, kuras guvis. Nezinu.
Šodien Latvijas Radio 1 dzirdēju par kādu mākslinieku, kura gleznas, skices un viņa domu raksti bija nogulējuši mājas bēniņos 30 gadus, līdz radi tos "cēla lejā" un deva vērtēt kādai mākslas zinātniecei, pirms šie darbi nonāktu antikvariātā (tāds bija paredzēts liktenis šī cilvēka mantojumam). Bet atklājās, ka šī cilvēka māksla ir kultūras vērtība un ka to nedrīkstētu "izvazāt".

Vai es aiz sevis atstāšu ko paliekošu??? Un kas ir tas vērtīgākais, ko varu atstāt nākamajai paaudzei? Kā Dieva cilvēkam tā droši vien varētu būt mana ticībā Kristum, kas kā lāpa tiek nodota no paaudzes paaudzē, no kontinenta uz kontinentu līdz LIELAJAI kopā nākšanai, kad šī TICĪBAS liesma aizdedzinās mūžības lāpu un tā iedegsies visā tās krāšņumā.
Ir liels gods nest Olimpisko lāpu, cik daudz vairāk ticības lāpu, kas cilvēkam, kas to satver atver garīgās durvis uz Dieva pasauli.





Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru