Uz mājām.

Es pazīstu kādu cilvēku, kas nupat kā devās Mājās. Vai viņš bija gatavs šim ceļam? Vai viņa dzīve, viņa sirds bija "sakravāta"? Un kā vēl!
Es viņu satiku aptuveni 6 gadus atpakaļ Polijā. Jau toreiz viņa fiziskais stāvoklis nebija "spīdošs". Viņš zināja, ka viņam ir "vēzis" un ka agrāk vai vēlāk viņam būs jāatstāj zeme. Viņa attieksme liecināja par viņa piederību Debesu Valstībai un to, ka viņa īstās mājas nav šeit. Viņš runāja vairāku sapulcējušos ļaužu priekšā. Viņš runāja par sevi, kā par Kristus kareivi. Viņš minēja to, ka grib mirt "kaujas laukā" - tas nozīmē, ka viņš negribēja "atvaļināties" un baudīt mierīgus savas pensijas gadus, bet gan kalpot Kristum līdz savam pēdējam elpas vilcienam, vēršot ļaužu sirdis pretim Dievam.
Man bija tas gods pēdējo reizi (pirms viņš atstāja zemi) viņu satikt savās kāzās, kur viņš teica mīlestības pilnu runu. Es vienmēr atcerēšos viņa smaidu, viņa sirsnību un viņa mīlestību, viņa cerību uz Kristu un viņa gatavību aiziet. Ir arī kāds punkts "Instrukcijas grāmatā", kur ir teikts:
"Atcerieties savus vadītājus, kas jums ir Dieva Vārdu sludinājuši. Pārdomājiet viņu dzīves rezultātu, - visu to labo, ko viņu dzīves ir devušas un sekojiet viņu ticībai, paļaujoties uz Kungu tāpat kā viņi to ir darījuši." (Ebrejiem 13:7 - JLV)

Tā nu es tagad atceros un domāju par viņu (Gertu no Holandes), vēloties sekot viņa ticībai un paļāvībai uz Kristu, lai arī mana dzīve nestu kādu labumu, kādu rezultātu pirms es atstāju šo zemi, lai savukārt arī mana ticība un paļāvība uz Kristu būtu par iedvesmojumu citiem, vairojot viņu mīlestību uz Dievu.