Puisēns aizlido...

Dāvids Jānis Vaivods

"...puisēns aizlido
mākonim pie krūts
visa debess skan
kā viņš Dievu lūdz

viņš ir dzimis Bērns –
eņģeli to zin
viņa dzimšanu
tie ik dienas no jauna svin

labrīt - es esmu es
tik te vairs nav šīs pasaules
te viss ir citādāk
te nemirst vairs - te dzīvot sāk..."

/K.Dimiters - "Puisēns aizlido"




"Esmu atkal mājās!" - Tā stāv rakstīts Dāvida pēdējā bloga ierakstā (Draugos) un lai arī šie vārdi ir rakstīti pirms laba laiciņa, tomēr tie ir Patiesi arī šobrīd - Dāvids ir (atkal) Mājās.
Toreizējos vārdus ar šo Laiku vieno arī decembra mēnesis, kad tie rakstīti.
Man gan personīgi nav daudz ko teikt un atcerēties saistībā ar Dāvidu, jo esmu viņu saticis tikai vienu reizi, bet viņa vecāki (Andris un Lilija) man sirdī ir ļoti tuvi. 

Es Ticu Mūžībai un Nemirstībai, ko Ziemassvētkos svinu ar Jēzus Kristus (Dieva) dzimšanu, kas nāca atjaunot sarauto saiti starp Dievu un cilvēku, kas nāca nest Mieru un Cerību visās dzīves un tautu naida "frontēs". Jā, par fronti runājot... Šis vārds man atgādināja kādu filmu, ko redzēju šajā Ziemassvētku laikā, - "Joyeux Noël" (Merry Christmas), kas stāsta par kādu Ziemassvētku BRĪNUMU 1. Pasaules kara laikā (1914. gada Ziemassvētkos), kad karojošās puses, kādā karstā frontes līnijas daļā, Ziemassvētku vakarā sanāca kopā, uz mirkli aizmirstot, ka viņi ir ienaidnieki un kopā pieminētu Kristus dzimšanu. Ābrahams Linkolns ir teicis: "Labākais veids kā iznīcināt savu ienaidnieku ir padarīt to par savu draugu". Manuprāt tas ir tieši tas, kas notika arī toreiz - 1914. gada Ziemassvētkos un tas varēja notikt tikai Dievišķā Spēkā, ne cilvēka spēkā. Internetā pameklēju arī kādus rakstus ap šo notikumu un uzdūros arī to dienu aculiecinieku teiktajam, kur kāds kareivis minēja par to, ka ja būtu uzņemta filma par ko tamlīdzīgu, tad viņš tam neticētu, ka tas, kas tajā naktī notika varētu būt īstenība.
Jā, kurš gan grib mirt jauns? un šie jaunie puiši, kas karoja abās frontes pusēs nebija izņēmums. Šajā stāstā vairāk par visu mani fascinē sirdis... - kādas tās bija?, ko katrs juta?, - kā šie cilvēki sajutās pēc šī piedzīvotā Brīnuma, kas ar viņiem (ienaidniekiem) bija noticis? Mūžībā mēs katru Stāstu redzēsim pilnībā un uzzināsim visus noslēpumus, ko šeit neesam sapratuši...

un varbūt tāpēc šīs manas pārdomas nemaz nav par Dāvidu, bet par daudziem Stāstiem un likteņiem, kuri joprojām paliks apslēpti Visa Radītājā Dievā, kuram mūsu dzīves un likteņi, gan tā redzamās, gan neredzamās puses, ir kā uz delnas.

Lai Kristus Miers jums visiem šajā Jaunajā mūsu Kunga 2013 Gadā, kopš Viņa Dzimšanas!!!

"Dievā VISS ir citādāk - te nemirst vairs - te dzīvot sāk"



_____________________________________

PS. Līga Aukšmukste par Dāvidu:

"9 gadus 4 mēnešus un 23 dienas tu biji savas mammas mīļais puisītis, tēta draugs, lielo māsu stiprais brālis, mazo brāļu labais piemērs. Tagad visiem neizsakāmi sāp. Lūdz par mums, lai arī mēs Kristus aicinājuma cienīgi topam, un arvien vairāk iemantojam prieku par Debesīm, kā Tu prati par tām priecāties, kā tu prati novērtēt, cik uzticams un labs ir mūsu Dievs, pat tad, kad tev bija visas tiesības kā Ījabam justies!
Tikai Dievs zina, cik daudz Tu izcieti, kā klusēji, lai nesatrauktu citus. Cik ļoti Tev patika miers un prieks!
Paldies mūsu Dievam, kurš Tev devu laiku iemācīties braukt ar riteni( tu gan man aizrādīji, ka trīsritenis nav īsts ritenis), peldēties jūrā un mērcēties zem Ventas rumbas,lekt dīķī, braukt ar kuģi, vilcienu un lidot ar lidmašīnu, nemaz nerunājot par ceļojumiem kopā ar tēti, viņa lielajā darba mašīnā. Tu tak zini, ka visiem patika tavi zīmējumi. Man īpašs ir tas par Mazo Princi un planētu ar rozā rozēm. Tādas mēs tev dāvināsim ik reiz, kad dosimies uz to vietu,kur Tava miesiņa gaidīs augšāmcelšanos.
Tu priecājies par tiem daudziem, kuri tev sūtīja sveicienus un lūdzās par tevi, jo Tu vienmēr vēlējies, lai Jēzus Tev dod veselību. Mēs tagad paliekam bez atbildes, kāpēc Viņš rīkojās citādi, bet tu esi Kunga samīļots.."

Gaismas Tilts

 
Ir cilvēki Latvijai, kas upurē(ja) sevi citu labā, un 
ir cilvēki Latvijai, kas upurē citus savā labā 
Pirmo piemiņa paliks, otro zudīs 

Ar šīm domām šajā rītā modos pēc vakardienas (Lāčplēša dienas), kad arī es biju lielo ļaužu pūļu vidū..., 
bet tā nebija vienkārša pastaiga, kādu es to sākotnēji priekš sevis biju iedomājies, kad dienas sākumā biju izlēmis doties uz krastmalu kopā ar savu dēlu, lai aplūkotu cik skaisti deg ļaužu iedegtās svecītes. 

Šī pastaiga man pārvērtās par kaut ko dziļi simbolisku un jēgpilnu, kas droši vien iegulsies manā (un ceru, ka arī mana mazā dēla) atmiņā uz ilgu laiku, pateicoties kādam cilvēkam. 
Šī pastaiga pārvērtās par simbolu tiltu pār kuru gāja vīrs, vectēvs un mazs bērns (kas savus vectēvus savā īsajā dzīvē tā arī nav sastapis). Šis vectēvs, kam blakus gāja mazais bērns bija mazā bērna nesastaptā vectēva labākais draugs. 
Viņš mazajam puikam stāstīja par skaisti mirdzošajām svecītēm, - ka tās simbolizē cilvēku dvēselītes, kas ir degušas par mūsu Latviju un kas savu dzīvību par to ir atdevušas. Vectēvs mazajam puikam deva arī svecītes, kuras aizdedzināt un es jutu, ka katra vectēva (un mazā puikas) aizdedzinātā svecīte, šim vīram simbolizēja konkrētu cilvēku, kuru viņš ar šo svecīti pieminēja. 

Mani apbūra šo milzum daudzo svecīšu gaisma, kas kā gara un plata gaismas upe vijās gar Rīgas pils sienu, gluži tāpat, kā turpat plūstošā Daugava. Un es pie sevis domāju, - ja katrs šurp atnākušais ar savu svecīti kādu pieminēja, - cik gan daudz ir šo mūsu Latvijas dvēselīšu, kas ir degušas un izdzisušas šajā Saulē. Un mums katram ir dots savs laiks spīdēt. Tikai kā mēs spīdam? Vai mēs esam šajā kopībā, kur katru nodzisušo svecīti var atkal aizdedzināt cita, tai blakus esošā? Vai mēs degam (izdegam) sildot un apgaismojot citus? jeb gribam spīdēt nost no citu kopīgās gaismas, lai esam pamanāmāki? 

Un kas ir Latvija mūsu katra apziņā? Vai tā ir tikai kontūra uz pasaules kartes? Vai tā ir zeme Baltijas jūras krastā? Vai tie ir arvien nesakoptie ceļi? ........... 
Manā apziņā Latvija ir cilvēki un kādi esam, tāda arī ir mūsu visu Latvija. 

Kad dziedam mūsu Himnu "Dievs svētī Latviju!", vai tā ir mūsu lūgšana Dievam, kuru pazīstam? jeb tā ir veltīta tam dievam, kuru savā ikdienā veidojam pēc sava (jeb mūsu senču veidotā) tēla un līdzības, ne Tā Dieva, pēc kura līdzības esam veidoti mēs. 
Paldies Dievam, ka Viņš Sevi no mums nav apslēpis, - tieši otrādi - darījis visu, lai mēs Viņu savā sirds aklumā tomēr ieraudzītu. "Kas meklē, tas atrod" un mums nav jābrauc ne uz Indiju, ne Ķīnu, lai Viņu atrastu. Ir vajadzīga tikai vēlēšanās meklēt, jo "Viņš nav tālu nevienam no mums, jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam" 

Un atgriežoties pie 11. novembra piemiņas dienas, ļoti loģiski skan arī šie grāmatu Grāmatas Vārdi, kas labi saskan ar to cilvēku dzīvēm, kas sevi atdeva par Latvijas brīvību.

"Ļoti reti kāds mirtu par taisnu cilvēku, - par tādu, par kuru ir vērts mirt, 
lai gan par labu cilvēku gandrīz kāds varētu apņemties mirt. 
Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda upurējot savu Dēlu par mums, 
kad Viņam vēl nebijām derīgi."    / Romiešiem 5:7, 8 VPVB 

Priecīgus Svētkus! un 

Dievs, Svētī Latviju! 

Belliņa

"Belliņ, Tu zini, ka mēs Tevi mīlam! Vēl vakar mēs bijām jubilejas dievkalpojumā Valmierā. Tu aizgāji uz svētdienskolu. Pēc tam atnāci, sēdēji blakus mammītei un jaunajā blociņā zīmēji skaistas sirsniņas. Mammīte Tev čukstēja: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista. Tu būsi dziedātāja...” Dievkalpojums turpinājās, un Tu atnāci uz priekšējo rindu, kur biju es, un man blakus blociņā zīmēji puķītes. Es Tev austiņā arī iečukstēju: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista...” Mēs bieži to Tev teicām. Mēs bieži Tev sacījām, ka Jēzus Tevi mīl! Tik bieži Tu ikdienā pienāci pie mammas vai manis un pieglaužoties teici, kā tikai Tu to prati: “Es Tevi mīlu!” Paldies, Tev! Nereti Tu pie sevis ikdienā dziedāji dziesmiņu ar piedziedājumu: “Nāku es, nāku es pie Tevis, Jēzu! Tu esi mans Prieks, kad man tā vairs nav, Tu esi mans Spēks, kad esmu vājš, Tu esi mans Draugs, kad es esmu viens, Tu esi MANS DIEVS!” Reiz es biju saguris un skarbs un Tu sāki dziedāt šo dziesmiņu klusībā pie sevis... Man palika kauns. Pēc dievkalpojuma Tu skraidīji ar māsiņām un citiem bērniem pa saulaino pagalmu, kur arī mēs visi bijām. Mammīte Tevi skaisti nofotografēja. Tavu gaišo, mīļo sejiņu, Tavas zilās actiņas. Tu esi tik skaista! Kad es Tev bieži prasīju: “Kāpēc Tu esi tik skaista?”, Tu mēdzi atbildēt: “Tāpēc, ka Dieviņš mani ir tādu radījis.” Kad atvadījāmies, lai ietu uz mašīnu, Tu paskrēji mums solīti pa priekšu un... Pēc brīža Tu jau nevarēji dabūt nākamo elpu. Mēs centāmies Tavi atgūt, elpināt, kustināt... Daudz cilvēku apkārt lūdza Dievu un piesauca Jēzus vārdu! Pēc brīža Tu jau biji reanimācijas telpā... Es koridorā aiz stikla sienas sabruku uz ceļiem un lūdzu Jēzu, kuru mēs tik bieži bijām lūguši kopā. Mammīte lūdza mašīnā kopā ar Tavām māsiņām. Es lūdzu, lūdzu - bet tad ieliku Tevi Debesu Tēva rokās. Es sabijos no šīs domas un nesapratu, no kurienes man nāca šie vārdi, bet, lai arī reanimācijā par Tevi cīnījās, liekas, tajā brīdī Tava Dvēselīte uzgāja Debesīs. Pēc brīža mēs jau stāvējām pie Tavas gultiņas. Tu tiki elpināta, bet sirsniņa apstājās. Es skūpstīju Tavu pieri un, kā katru vakaru Tev aizmiegot, uz Tavas pierītes uzvilku krustiņu. Tu vienmēr gribēji, lai to zīmē lielu, un, ja uzvilku maziņu, Tu mani laboji... Tu tagad esi dziedātāja Debesīs. Tu dziedi Dieva godam! Aleluja! Mums ir tik daudz atmiņu! Mēs braucām mājās, ļoti lija lietus, un mēs raudājām. Tik ļoti negribējās no Tevis šķirties. Tu mūs darīji tik bagātus, un arī aizejot Tu mūs esi ļoti apdāvinājusi. Tik daudz neaptveramu skaistu atmiņu... Kā Tu dziedāji, dejoji, kā Tu pacietīgi viena ilgi varēji likt puzlīti... Ak, mīļā, Tu esi pie Jēzus, un Tev ir ļoti labi. Tu biji pie mums nedaudz vairāk kā 4 gadus. Bet Tava dzīvīte ar Tavām mazajām pēdiņām ir atstājusi paliekošas, dziļas un lielas pēdas. Mēs neviens nebūsim vairs tie paši. Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ! Tu savos četros gados esi paveikusi vairāk, nekā es savos nepilnos 40. Jau šīs dzīves laikā mēs redzēsim, kā Dievs Tevi būs lietojis. Daudz ko ieraudzīsim tikai Debesīs. Man liekas, jau šodien Tu izglābi vienu irstošu ģimeni, un diviem puikām atkal būs tētis, kurš dzīvos Dieva godam... Ak, mīļā Bella! Mēs visi, kas varēs, atvadīsimies no Tevis ceturtdien, 30. augustā, plkst. 15:00 Užavā, Tavās un mūsu vasaras mājās “Nikažos”. Tur Tu skrēji, šūpojies, dejoji, dziedāji, baroji jēriņus, dresēji lielo suni, palīdzēji visos laiku darbos, palīdzēji omītei un opītim, staigāji man līdzi kā pielipusi... Tad dosimies uz kapiņiem turpat jūras malā. Bet, kā jau mēs ar Gabīti runājām, man turot viņu klēpī, Tu tagad sēdi Jēzus klēpī, un Jēzus Tev saka: “ES TEVI MĪLU! TU ESI ĻOTI SKAISTA!” BELLIŅ, Tu bieži gaidīji mani mājās no darba un skrēji sētā pretī, skaļi saucot: „Tētis!” Cik Dieviņš nolicis, es vēl pastrādāšu, un tad es nākšu mājās no darbiņa, un Tu mums atkal skriesi pretī! Mēs ar mammiņu Tevi ļoti mīlam! Tu vienmēr būsi mūsu sirsniņās, līdz mēs atkal satiksimies! Paldies Tev! Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis. Slavēts lai ir Viņa Vārds!"

Pēteris Sproģis

Renāra Kaupera sacerētais veltījums Belliņai Debesīs aizejot...