sestdiena, aprīlis 23, 2011

"No zobena..." Saule lēca





No rīta uzaust vēl kas vairāk kā tikai saule 
Ir vēl kas vairāk par gaismu, kas spīd no mēness naktī 
Vēl kas vairāk par uguni, kas mani šeit silda 
Patvērumā, kas ir plašāks par šo telpu ... 
"Ja es stāvu"


Ir "vēl kas vairāk" arī par to gaismu, kas izgaismoja dejas izrādi "No zobena saule lēca".
Izrādes skatītāju acīm palika apslēpts "Zobena" kalšanas process, kurā man bija iespēja piedalīties, vērojot šo procesu no iekšienes un vērojot to arī Gara acīm.


Šķiet pagāja gads līdz es beidzot atsaucos aicinājumam atkal atgriezties dejā, kuras rakstos tiku vīts kopš 4 gadu vecuma. Tas notika sezonas beigās, kad mūsu kolektīvam tika stādītas pirmās "Zobena" dejas.
Priekšā bija vasara, kuras laikā par "Zobena" kalvi vārda tiešā nozīmē pārvērtās kopmēģinājumu tropiskās dienas Limbažos. Šo dienu karstumu brīnišķīgi noraksturoja Agris (Daņiļēvičs), kurš kādas dienas izskaņā visiem paziņoja, ka ar tik daudz cilvēkiem viņš pirtī vēl nebija gājis.



Limbažu kopmēģinājumi mūs visus satuvināja. Tas bija laiks, kurā mēs ieraudzījām "Zobena" kopainu un tā saturu, kas daudzu sirdīs aizsāka Tarantellas* efektu, kas palīdz atbrīvoties no indīga zirnekļa koduma, ja dejo vairākas dienas pēc kārtas. Un mēs dejojām vairākas dienas pēc kārtas...
Indīgi zirnekļi mūsu katra dzīvē netrūkst, kas laiku pa laikam pielavās mūsu sirdij un ielaiž tajā savu indi, kas mūsu dvēseles gan iemidzina, gan satracina, gan ieved histērijā un izmisumā.
Deja ārstē un varbūt kāda "zobennieka" sirds šajā laikā arī tika atbrīvota no kādas indes viņa dzīvē.

Izrādes autori "Zobena" aprakstā min:
"Cilvēkos nepieciešams atgriezt patriotisma jūtas un lepnumu par savu tautu, tās vēsturi, jo tieši piederības sajūta tautai ļauj vieglāk pārciest pat vissmagākos laikus.
Ir sajūta, ka šodienas nosacītajā karā par ietekmi, par izdzīvošanu, par savu melu slēpšanu tiešām nebūs uzvarētāju, būs tikai izdegušu cilvēku mežs.
Tāpēc mēs ar savu izrādi aicinām cilvēkus likt zobenus malā un meklēt daudz dvēseliskākus ieročus konfliktu risināšanai!"

Ar Daudz dvēseliskākiem ieročiem cīnījās arī Patiesības vīrs, kas Palmu svētdienā iejāja Pilsētā nevis uz balta zirga, kas ir spēka un varenības simbols, bet gan ēzelīša mugurā, kas simbolizē pazemību un lēnprātību. Ļaudis ar gavilēm Viņu sveica, bet dažas dienas vēlāk Patiesība tika nogalēta. BET. Patiesība ir nemirstīga un visu lietu Radītājs Viņu atgrieza dzīvē, - augšāmcēla, lai atgādinātu mums par to, kāpēc mēs dzīvojam un atklājot, ka arī mēs esam radīti nemirstībai.




















Grāmatu Grāmatā ir teikts, ka Patiesība (Vārds) ir Zobens, kas ir dzīvs un iedarbīgs, asāks par jebkuru abpusēji griezīgu visasāko zobenu. Tā iegriež visdziļākajos mūsu domu un vēlmju dvēseles apgabalos, kur dvēsele ar garu tiekas, kur locītavas savienojas ar kaulu smadzenēm. Viņa Vārds atklāj kādi mēs esam patiesībā.

Šis ir mans Zobens, no kura Saule lec un vairs nenoriet, ar kura palīdzību cilvēki tiek ievainoti, lai tiktu augšāmcelti un dziedināti, lai izdzīvotu dzīvi visā tās krāšņumā, - Tā skaistumā pēc Kura līdzības mēs tikām radīti, kas ir devis mums visas spējas un talantus. Un es ticu, ka es nebiju vienīgais, kas sajuta Dieva pieskārienu un Viņa godību pirmā koncerta beigās (ģenerālmēģinājumā), kad izskanot pēdējai dziesmas notij iestājās dziļš klusums, kura laikā vairāku cilvēku sirdis tika kustinātas, pirms šis maģiskais klusums tika pārtraukts...

Artis Zandmanis pēc izrādēm savā komentārā raksta:

"Mīļie! Neticu ka kaut kas ir beidzies, drīzāk kaut kas ir sācies katra sirdī piedaloties te. Kaut kas augstāks ir vadījis šo visu. Nu protams paldies Edžum, Agrim un Uģim! Paldies Auļiem, šie veči ir mūsējie, Paldies korim, ātri iejutās un pievienojās, paldies Cinkusam. Mums kaut kā vēl jātiekas visiem. Rits noliks visu..."

Es pilnībā pievienojos Arta vārdiem.

Dzīves RITS turpina griezties...
Viss atkal rit savu gaitu, - kāds dzimst, kāds iemīlas, kāds mirst...

Dienu pēc izrādēm mūžībā aizgāja man ļoti tuvs cilvēks, - Ivars.

Tā bija kā brīnišķīga zīme no Debesīm priekš manis, ņemot vērā visas pārdomas un emocijas, kurām biju gājis cauri visu šo "Zobena" laiku.

Ivars aizgāja klusi, naktī, miegā guļot savā gultā, - Dievišķa aiziešana!
Viņš bija vienkāršs un nabadzīgs vīrs, bet Bagātākais skrandainis kādu jebkad esmu pazinis.
Mana sirds bija pilna ar Milzīgu Prieku un arī Lielām Skumjām, - prieku par to, ka viņš arī bija viens no augšāmceltajiem un skumjām par šķiršanos līdz mēs atkal reiz satiksimies.




Un varbūt arī šajās Lieldienās atkal kāda sirds Augšāmcelsies kopā ar Kristu!


a


_____________________

* "Tarantella" - populāra itāļu deja, kas cēlusies no ticējuma, ka ar dejas palīdzību (dejojot vairākas dienas pēc kārtas) varēja izārstēties no tarantulas (indīga zirnekļa) koduma.
Kodiens cilvēkos izraisa atšķirīgu reakciju no miegainības līdz trakošanai, histēriskai smiešanai, raudāšanai, drudzim vai vemšanai, ko ārstēt var ar dejām un dziesmām.
Mūzikas paraugi, kas saglabājušies kā zāles pret tarantismu, ir pirmās pierakstītās tarantellas mūzikas vēsturē un aptver visu ostinato basu virkni un melodijas, kuras ar nelielām izmaiņām vēl joprojām sastopamas Dienviditālijas tautas mūzikā. Mūzika, deja un krāsas ir būtiskas terapijas sastāvdaļas un liela nozīme tiek piešķirta instrumentācijai.

Avots.
Wikipedia (ENG);
Satori_elvē (2007. gada 27. februārī)

sestdiena, februāris 26, 2011

"Zelta Sietiņa velniņi"




Šķiet, ka Latvijas televīzijā vēl 90to gadu sākumā (jeb vidū) tika rādīts "Zelta Sietiņa" deju uzvedums "Velniņi". Toreiz es šo uzvedumu pat skatījos un domās atgriezos par aptuveni 10 gadiem attālā pagātnē. Uz šodienu Laika Rats ir ritējis vēl par kādiem padsmit gadiem uz priekšu... un te nu es esmu, savienots ar Pasauli, "ķimerējoties" ap videomagnetofonu un datoru, kurus es cenšos satuvināt vienu otram, lai tie atrastu kopīgu valodu, pateicoties kādam Ķīnā ražotam manu "sapņu tulkam", kas šiem palīdz saprasties savā starpā...



Es joprojām apbrīnoju šīs jaunās tehnoloģijas, - kā tās darbojas, paverot mums durvis no pagātnes šodienā un rītdienā... tādējādi dators mūsu mājās jau ir kļuvis par Laika mašīnu, kurā mēs ceļojam gan pagātnē, gan nākotnē, gan pasaulē, gan kosmosā, gan reālajā, gan sapņu pasaulē, gan arī mērojot kādu neredzamu ceļu uz viens otra sirdi...

Tā, -

aizsapņojos sēžot pie savas Laika mašīnas stūres, kuru esmu ievadījis 80tajos gados un kā dēļ arī top šis bloga ieraksts.

Droši vien, ka šis arhīva videomateriāls, kuru esmu "uzracis" savos videokasešu fondos savu vērtību atradīs tikai pie tiem, kas sevi šeit ieraudzīs bērna sejā, jeb kā pusaudzi, atceroties aizgājušos laikus un kādas piemirstas sejas, uzvandot kādas senākas atmiņas un emocijas, kas laika gaitā jau pagaisušas...

Vai no velniņiem esam pārtapuši par cilvēkiem jeb otrādi, uz to mums jāatbild katram sev pašam, bet Karaļa pilī joprojām notiek gatavošanās Svinībām, bet arī Ceļš uz turieni jāatrod mums katram pašam.

From Picasa Video

Zelta Sietiņš - "Velniņi" VIDEO


PS. Zinu, ka šis video nav tās labākās kvalitātes, bet pirmie centieni to digitalizēt mana datora cietajā diskā ierakstīja failu ar 64 GB lielu "atmiņas zudumu" (!!!!!). 
Ceru, ka drīzumā "iebraukšu" šīs jaunās programmas apgūšanā, lai mana datora atmiņa neaizietu "pa pieskari" digitālās pasaules "melnajā caurumā".


PPS. Labprāt saņemtu arī kādu komentāru no jums, kas šeit redzami  :)

Lai jums jauka diena!


piektdiena, janvāris 21, 2011

Piemirstā nebrīve

Lai gan es pagājušo nakt uzrakstītos vārdus un domas pazaudēju elektroniskās pasaules matriksa gaiteņos, tomēr nespēju tām atmest ar roku un pievienot tiem miljardiem citu domu, kas klejo citā dimensijā, tur kur tās dzird Kāds, kas ar vārdu Radīja šo pasauli.

Mana iecere nebija veidot apceri, tāpēc rakstīju to tieši draugiem blogā, jo domāju, ka pavisam drīz spiedīšu pogu "Publicēt", bet domas raisījās un aizveda mani pagātnē, izceļot no maniem atmiņu kambariem pagātnes piedzīvojumus un izjūtas, kuras laika gaitā plēnējušas.

Tā ar mums šodien ik pa laikam notiek, kad pazaudējam rakstīto, kad rokas raksts ar spalvu uz pergamenta ir nostumts malā un nomainīts pret datorpogām un vārdiem, kas parādās uz ekrāna.

Tātad! Pēc šī pagarā ievada varētu sākt arī ar vakardienas domu restaurāciju, bet varbūt, ka tie būs citi vārdi un citi teikumi, bet cerams ar to pašu garu un noskaņu.

_____________________

Šajās dienās domājot par barikāžu laiku 20 gadu attālā pagātnē, manī bieži ieskanas kāda Kaspara Dimitera dziesma, kas mums atgādina par to nebrīves laiku, kuru daudzi no mums ir piedzīvojuši, bet jau paspējuši piemirst. Dzīve mūsu brīvajā Latvijā kādam no mums ir vieglāka, kādam grūtāka, bet es nedomāju, ka ir daudz tādu latviešu, kas gribētu atpakaļ Padomju režīmu ar dzelzs aizkariem un ideoloģiju, kas nospiež un iztukšo cilvēka dvēseli un garu.

Varbūt mūsu tautas sirdsapziņa nebrīvē bija tīrāka, jo mūsos bija sapnis, ilgas un cerība, kuru lolojām, kas uzturēja mūsos svēta gara liesmu, kas mūs šķīstīja. Un toreiz, barikāžu dienās mēs sildījāmies ne tikai ugunskuru siltumā, bet arī viens otra sirds siltumā, kas mūs vienoja un izkausēja mūsu lepnību, egoismu un bailes, mudinot mūs dot nesavtīgi un ziedot to, kas mums katram dots, lai ar to kalpotu cits citam.

Šo domu rakstīšana atsauca manā atmiņā arī laiku pirms barikādēm, kad brīvības elpa jau virmoja sasmakušajā komunisma gaisā, laiku kad veidojās Tautas fronte. Es atcerējos arī 1988. gada vasaru, - studentu dziesmu svētkus Viļņā, kuros arī es piedalījos (par to paldies Aijai Baumanei) un kuru laikā gājienā pilsētas ielās arī es, ar satraukumā trīcošu sirdi, nesu sarkanbaltsarkano karogu. Tur Viļņā, cik man zināms, Baltijas valstu brīvvalsts karogi plīvoja pirmo reizi ....
Brīvības cerības uguns manā pusaudža sirdī dega ar pilnu liesmu, kad tiku deportēts uz militāro dienestu Padomju armijā, tiekot aizsūtīts tālu no mājām pie draudzīgās padomju saimes ļaudīm uzbekiem.
Bet arī tur svešumā, mūsu, - letiņu sirds uguns neapdzisa un mēs kāri ķērām katrs savus pasta baložus ar ziņām no mājām un kopīgi sapņojām par Brīvību, kuras cerība ar katru dienu dega arvien spožāk, kas mūs reizēm pamudināja arī izpausties radoši, gan ar kādu patriotisku zīmējumu jeb dzejas rindu mūsu armijas blociņos.



baigi gribas
'96

baigi gribas vecos laikus
bezcerīgi lētu paiku
kaut ko sarkanu kas plīvo
čeku kas zin kā tu dzīvo

baigi gribas lai kāds vajā
kremli brašu – zvaigzni tajā
siltu pižiku un čaju
maija svētkos lētu haju

baigi gribas mīlēt brāli
sadzīvojot komunāli
katram savu gāzes plīti
diviem vienu kortelīti

baigi gribas algu cietu
prēmijas un siltu vietu
mazdārziņu dzeloņdrātīs
sirdsapziņu vienās vātīs

baigi gribas kilogramu
suņa prieku un vēl BAMu
vēl subotņikus un šņabi
dzert līdz muļķis tu kam labi

baigi gribas spēlēt čiku
mūžam lamāt Ameriku
baigi gribas sliktu dūšu
dzīvi cietumā uz mūžu

baigi gribas goda rakstus
jubilejās neļķu lakstus
varoņzvaigznes bendēm krūtīs
salūtu ka izbirst rūtis

baigi gribas baigi gribas
miličus kas ielauž ribas
komjauniešu melus visus
ļeņinus un sifilisus

baigi gribas dzīvot baigi
tā lai līķa bāli vaigi
peškas mūžīgi lai stučī
šiškas uzpirktie lai ručī

baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
tikai nejust vairs to kaunu
kad šo laiku sauc par jaunu

baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības




Ceru, ka šīs Kaspara Dimitera rīmes kalpos par atgādinājumu mūsu piemirstajai nebrīvei un mudinās mūs pateikties Tam, kas maina tautu likteņus un kura vara un spēks ir stiprāks par visām zemes armijām un varām.

"Lai Dievs par mums apžēlojas un svētī mūs, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums!
Lai virs zemes taptu zināms Tavs ceļš, visās tautās Tava palīdzība un svētība!
Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!
Lai priecājas un gavilē tautas, jo Tu taisnīgi tiesā tautas un vadi tautas virs zemes!
Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savus augļus; mūs svētīdams ir svētījis Tas Kungs, mūsu Dievs.
Lai Dievs mūs svētī!
Un lai Viņu bīstas visi zemes gali!"

/67. Psalms

pirmdiena, janvāris 17, 2011

Dieva Smaids


Ir pagājušie jau vairāk kā divi gadi kopš šīm pārdomām, kuras līdz šim "uz papīra" biju uzrakstījis tikai Bloga angļu versijā ar domu, ka to pašu uzrakstīšu arī latviski, bet laiks gāja un latviskā versija tā arī izpalika...

Šīs turpmāk līdzdalītās atziņas (Bībeles panti) un pārdomas nepārprotami bija mana 2008. gada atziņu TOPā. Laiku pa laikam runājot ar cilvēkiem šī tēma atkal "uzpeldēja" manā apziņā, Dieva Garam par to atgādinot. Viens no šādiem atgādinājumiem bija vakar, klausoties svētrunu un beidzot mana vēlme uzrakstīt latvisko versiju realizējās.

Kad "spalvu biju nolicis malā", manā sirdī bija lūgšana par sevi un tiem, kurus pazīstu, - lai mēs piedzīvotu šo Dieva prieku un smaidu, ar kuru Viņš grib apgaismot mūs, ietērpjot mūs Savā Mīlestībā.

_________________________________


Daudzi ļaudis saka, "Kad mēs piedzīvosim labākus laikus?"
Lai Tavs smaids, Kungs, spīd pār mums.
Tu man esi devis daudz lielāku prieku nekā viņiem ar pārbagātu labības un vīna ražu.
Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo tu vien, Kungs, dari, ka es droši dzīvoju.
Psalms 4:7-9 / no angļu New Living tulk.

Kādu laiku atpakaļ lasot angļu Bībeli, es "uzdūros" šiem 4. Psalma vārdiem. Tā bija Good News Bībeles versija, kur 6. pantā ir teikts: Ir daudzi, kas lūdz Dievu sacīdami: "Kungs, dod ka Tavas svētības vairotos. Parādi mums savu laipnību!" un nākamajā pantā Dāvids dzied: "Bet prieks, ko Tu man esi devis ir daudz lielāks nekā viņiem, kad tiem labības un vīna papilnam."
Es nodomāju, "cik brīnišķīgs kontrasts!" - svētības no Dieva var būt kā labklājība, kad tev ir viss dzīvei nepieciešamais - apģērbs, ēdiens, veselība... . Šie Psalma vārdi runā par to, ka ir cilvēki, kas līksmo par pašām svētībām (par pārbagātu ražu). Bet Dāvida prieka avots bija pats Dievs, viņa attiecības ar Dievu un šis Prieks pārsniedz svētību prieku.
Kāds prieks ir manā dzīvē? - vai prieks par Devēju jeb prieks par dāvanām?

Kā jau ierasts, atklājot šādus Bībeles pantus, es tos cenšos arī iztulkot latviešu valodā, pievienojot tos savai mūsdienu Bībeles versijai. Bet ar šo tulkošanu, cenšoties tekstu iztulkot pēc iespējas labāk un precīzāk arī oriģinālajam tekstam (es šī darba procesā salīdzinu vairākus tulkojumus un arī ieskatos kādos komentāros), ļoti bieži ir tā, ka tieši tad sākas interesantākais - "apslēpto bagātību" uziešana. Un tas attiecas arī uz šo Dāvida dziesmu. Šajā Psalmā es pēkšņi atklāju, ka Dāvida lūgšana 7. pantā: "Lai Tavs smaids, Kungs, spīd pār mums (New Living) ("Pacel Tu, Kungs, pār mums sava vaiga gaišumu!" (latv. Bīb.)), ir tie paši labi zināmie Dieva svētīšanas vārdi, kurus Viņš deva Āronam par paraugu kā svētīt Savu tautu (4. Mozus 6:22-27)

Kungs runāja uz Mozu sacīdams:
"Pavēli Āronam un viņa dēliem svētīt Izraēla ļaudis ar šo īpašo svētību:

Lai Kungs Tevi svētī un sargā (rūpējas par Tevi)

Lai Kungs raugās uz Tevi ar smaidu un ir žēlastības pilns pret Tevi
Lai Kungs parāda Tev savu labvēlību un dod Tev savu mieru."
4. Mozus 6:24-26 / vpvb
Manas pārdomas (2-3 gadus atpakaļ) par šiem svētības vārdiem bija atklājums (novērojums), ka Dievs pats saka šos vārdus - Dievs saka, ko teikt un tas nozīmē, ka Viņš vēlas svētīt, pasargāt, spīdēt pār, būt žēlsirdīgs, parādīt Savu labvēlību un dot mieru Savai tautai. Apbrīnojami!
Bet vēl fantastiskāk bija atklāt šo "APGAISMO SAVU VAIGU" mīklu, kuru es nekad agrāk nebiju atminējis.

Šie svētības vārdi vienmēr ir bijuši pārāk "svēti" manai saprašanai, vārdi kurus es neskaitāmas reizes biju dzirdējis no mācītāju mutes dievkalpojumu beigās, vārdi, kuru nozīmi es tā arī līdz šim nebiju sapratis.
Agrāk ar šiem vārdiem es sapratu, ka Dieva svētums ir tas, kas spīd pār mums, bet ar vārdu SMAIDS Dievs man atvēra šīs Rakstu vietas patieso nozīmi, ļaujot ieraudzīt arī šīs Rakstu vietas un Viņa vārdu loģiku Viņa attieksmē un attiecībās ar savu tautu. - Viņš priecājas par saviem bērniem, viņus redzot Viņš smaida, smaids pats par sevi ir gaisma (smaids ir gaismas sinonīms) un no prieka (smaida - gaiša vaiga) izriet žēlsirdība un piedošana.
Tas atklāj Dieva sirdi, to kādās attiecībās Viņš ar mums vēlās būt - kā Tēvs ar bērniem - tas ir tik saprotami un loģiski.
Dusmas dara pretējo (kur nav piedošanas tur pastāv sods (sodīšana) un atriebība). Dusmīga seja ir arī kā simbols tumšai (apmākušai) sejai un tādu bieži savā apziņā cilvēki redz Dievu, Viņa patieso būtību nepazīstot - nepazīstot Viņa patieso Sirdi un Mīlestību.
Dievs vēlās "spīdēt pār mums" - būt laimīgs un priecīgs par mums, kas Viņa sejā atspoguļojas kā SMAIDS (vaiga gaišums), kas SPĪD.

Šīs savas pārdomas es gribu noslēgt ar 4. Mozus 6:26-to pantu (apvienojot divus angļu tulkojumus (MSG un NL), kas ir kā līdzība un atspulgs visam iepriekš rakstītajam.

"Lai Dievs raugās tev tieši sejā un dod tev savu mieru"

Šie vārdi man liek domāt par manu dēlu Džošu un viņa gulētiešanas laiku vakaros.
Kad viņam bija 3 gadi mums bija izveidojusies tāda tradīcija - viņš gribēja, ka es/ mēs pirms (viņa) gulētiešanas ieguļamies viņa gultā viņam līdzās un lasam grāmatu. Kad grāmata bija nolikta malā un es viņam līdzās guļot gaidīju, kad viņš iemigs, viņš vienmēr pagriezās pret mani un raudzījās man tieši sejā un es esmu pārliecināts, ka tieši šajā mirklī viņu pildīja miers un drošības sajūta, - apziņa par manu mīlestību pret viņu.




"Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo tu vien,
Kungs, dari, ka es droši dzīvoju."


Lai Kungs raugās uz Tevi ar smaidu, lai Viņš raugās tev tieši sejā un dod tev Savu mieru!

Blessing - Twila Paris