svētdiena, decembris 30, 2012

Puisēns aizlido...


Dāvids Jānis Vaivods


"...puisēns aizlido

mākonim pie krūts
visa debess skan
kā viņš Dievu lūdz

viņš ir dzimis Bērns –
eņģeli to zin
viņa dzimšanu
tie ik dienas no jauna svin

labrīt - es esmu es
tik te vairs nav šīs pasaules
te viss ir citādāk
te nemirst vairs - te dzīvot sāk..."

/K.Dimiters - "Puisēns aizlido"




"Esmu atkal mājās!" - Tā stāv rakstīts Dāvida pēdējā bloga ierakstā (Draugos) un lai arī šie vārdi ir rakstīti pirms laba laiciņa, tomēr tie ir Patiesi arī šobrīd - Dāvids ir (atkal) Mājās.
Toreizējos vārdus ar šo Laiku vieno arī decembra mēnesis, kad tie rakstīti.
Man gan personīgi nav daudz ko teikt un atcerēties saistībā ar Dāvidu, jo esmu viņu saticis tikai vienu reizi, bet viņa vecāki (Andris un Lilija) man sirdī ir ļoti tuvi. 

Es Ticu Mūžībai un Nemirstībai, ko Ziemassvētkos svinu ar Jēzus Kristus (Dieva) dzimšanu, kas nāca atjaunot sarauto saiti starp Dievu un cilvēku, kas nāca nest Mieru un Cerību visās dzīves un tautu naida "frontēs". Jā, par fronti runājot... Šis vārds man atgādināja kādu filmu, ko redzēju šajā Ziemassvētku laikā, - "Joyeux Noël" (Merry Christmas), kas stāsta par kādu Ziemassvētku BRĪNUMU 1. Pasaules kara laikā (1914. gada Ziemassvētkos), kad karojošās puses, kādā karstā frontes līnijas daļā, Ziemassvētku vakarā sanāca kopā, uz mirkli aizmirstot, ka viņi ir ienaidnieki un kopā pieminētu Kristus dzimšanu. Ābrahams Linkolns ir teicis: "Labākais veids kā iznīcināt savu ienaidnieku ir padarīt to par savu draugu". Manuprāt tas ir tieši tas, kas notika arī toreiz - 1914. gada Ziemassvētkos un tas varēja notikt tikai Dievišķā Spēkā, ne cilvēka spēkā. Internetā pameklēju arī kādus rakstus ap šo notikumu un uzdūros arī to dienu aculiecinieku teiktajam, kur kāds kareivis minēja par to, ka ja būtu uzņemta filma par ko tamlīdzīgu, tad viņš tam neticētu, ka tas, kas tajā naktī notika varētu būt īstenība.
Jā, kurš gan grib mirt jauns? un šie jaunie puiši, kas karoja abās frontes pusēs nebija izņēmums. Šajā stāstā vairāk par visu mani fascinē sirdis... - kādas tās bija?, ko katrs juta?, - kā šie cilvēki sajutās pēc šī piedzīvotā Brīnuma, kas ar viņiem (ienaidniekiem) bija noticis? Mūžībā mēs katru Stāstu redzēsim pilnībā un uzzināsim visus noslēpumus, ko šeit neesam sapratuši...

un varbūt tāpēc šīs manas pārdomas nemaz nav par Dāvidu, bet par daudziem Stāstiem un likteņiem, kuri joprojām paliks apslēpti Visa Radītājā Dievā, kuram mūsu dzīves un likteņi, gan tā redzamās, gan neredzamās puses, ir kā uz delnas.

Lai Kristus Miers jums visiem šajā Jaunajā mūsu Kunga 2013 Gadā, kopš Viņa Dzimšanas!!!

"Dievā VISS ir citādāk - te nemirst vairs - te dzīvot sāk"



_____________________________________

PS. Līga Aukšmukste par Dāvidu:

"9 gadus 4 mēnešus un 23 dienas tu biji savas mammas mīļais puisītis, tēta draugs, lielo māsu stiprais brālis, mazo brāļu labais piemērs. Tagad visiem neizsakāmi sāp. Lūdz par mums, lai arī mēs Kristus aicinājuma cienīgi topam, un arvien vairāk iemantojam prieku par Debesīm, kā Tu prati par tām priecāties, kā tu prati novērtēt, cik uzticams un labs ir mūsu Dievs, pat tad, kad tev bija visas tiesības kā Ījabam justies!
Tikai Dievs zina, cik daudz Tu izcieti, kā klusēji, lai nesatrauktu citus. Cik ļoti Tev patika miers un prieks!
Paldies mūsu Dievam, kurš Tev devu laiku iemācīties braukt ar riteni( tu gan man aizrādīji, ka trīsritenis nav īsts ritenis), peldēties jūrā un mērcēties zem Ventas rumbas,lekt dīķī, braukt ar kuģi, vilcienu un lidot ar lidmašīnu, nemaz nerunājot par ceļojumiem kopā ar tēti, viņa lielajā darba mašīnā. Tu tak zini, ka visiem patika tavi zīmējumi. Man īpašs ir tas par Mazo Princi un planētu ar rozā rozēm. Tādas mēs tev dāvināsim ik reiz, kad dosimies uz to vietu,kur Tava miesiņa gaidīs augšāmcelšanos.
Tu priecājies par tiem daudziem, kuri tev sūtīja sveicienus un lūdzās par tevi, jo Tu vienmēr vēlējies, lai Jēzus Tev dod veselību. Mēs tagad paliekam bez atbildes, kāpēc Viņš rīkojās citādi, bet tu esi Kunga samīļots.."

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru