Ir pagājuši aptuveni 2-3 mēneši, kopš esmu ie''Like''ojis Latvijas Nacionālo mākslas muzeju viņu Facebook lapā. Ik pa laikam parādoties jaunai informācijai, kā zvans pirms izrādes teātrī, tur ir ticis atgādināts, ka muzejs pavisam drīz tiks slēgts uz renovāciju. Tā kā nebiju tur bijis daudzus gadus, arī manī (līdz ar šiem atgādinājumiem) kaut kas iezvanījās: "vajadzētu taču tur aiziet vēl pirms muzeja slēgšanas!"...
Pauzi, ko biju ieturējis vairāku gadu garumā, tagad sagaida muzejs. Muzejs - lai tiktu atjaunots/renovēts, bet kā ar mani? Kas ar mani noticis šajā laikā, - pa šiem gadiem kad neesmu muzejā bijis? Vai arī manī ir notikusi kāda renovācija?, kādi atjaunošanas darbi? Vai manas iekšējās acis ir atjaunotas, lai uz darbiem skatītos citādi?
Laiks gāja... un man bija sajūta, ka šo iespēju esmu palaidis garām.
Ir 11. februāra priekšpusdiena. Es kā filmas "About a boy" galvenais personāžs dodos (virtuālās vides) "apgaitā" un ieraugu ziņu par to, ka LNMM šodien ir pēdējā apmeklējuma diena pirms muzeja slēgšanas.
Tātad tikko ir nozvanījis "trešais zvans", kas aicina nākt iekšā un atgādina, ka pēc tā iekšā vairs nelaidīs. Pēdējā izrāde tūlīt sāksies.
Arī manī atkal ZVANA... Pulkstenis rāda teju jau pusdivpadsmit. Domāju... - daudz-maz šodien esmu brīvs... cīnos ar sevi - iet/ neiet??? svaru kausos sveru Laiku un iztēlojos kā tas izskatītos katras izvēles gadījumā...
Es nepavisam neesmu spontāns cilvēks. Vairāk mīlu mieru un nesteidzību un tomēr ZVANS manī skan pārāk skaļi. Doma par nožēlu (ja paliktu mājās) pāris gadu garumā (kamēr muzejs būs slēgts) palīdz man nosvērties PAR. Domu cīņa izcīnīta.
Ārā spīd saule, kas iepriecina sirdi. "Pavasaris tuvojas", es nodomāju un steidzos uz trolejbusu, kas mani aizripinātu vajadzīgajā virzienā. Joprojām nepārliecināts par savu izvēli, vēlos saņemt kādu zīmi, kas apstiprinātu manu spontāno lēmumu. Sirdī saprotu, ka tas ir nedaudz muļķīgi, bet tomēr kā bērns ceru un arī saņemu :) - “mans” trolejbuss, kas parasti brauc ar 15-20 minūšu intervālu, atripina tieši tajā brīdī, kad ierodos pieturā. Braucu trolejbusā un smaidu....
Mērķi sasniedzu pēc pulksten divpadsmitiem. Mākslas muzeja majestātiskās trepes, kas visbiežāk vientulīgi gaida, kad tās tiks izmantotas tam, kam tās radītas, šodien var līksmi gavilēt, vedot ļaudis pretim Lielajai Mākslai pēc tās alkstošos. Ar kādām domām katrs no tiem šodien še nācis, zina tikai viņi paši - vai tas ir pēdējās izRādes mudinājums, vai tā ir vēlme savā prātā ierakstīt PIRMS, lai vēlāk varētu salīdzināt ar PĒC, jeb tā ir brīvbiļete šajā īpašajā, - muzeja pēdējās darbības dienā?
“Māksla pieder tautai” - ar šiem pozitīvajiem un šodien divdomīgajiem vārdiem, ienācējus pie durvīm sagaida ļoti pozitīva dvēsele, kas katram ienācējam izsniedz bezmaksas biļeti, cenšoties uzmundrināt arī kurnētājus, kas pēkšņi ir iespiesti mazajā foajē, kur jāizstāv daļēji haotiska pitonveidīga rinda, lai tiktu līdz savam numuriņam, kurš uz laiku tiek iemainīts pret viņu ziemas štāti.
Pēkšņi izrādās, ka mana cīņa ar sevi vēl nav galā. Domu cīņai seko fiziskā cīņa - stāvēt/ nestāvēt??? šajā rindā, esot neziņā par to, cik ilgā laikā šis pitons aizlocīsies līdz garderobei. Arī šoreiz uzvarētājs ir PAR. Apbruņojos ar pacietību un noskaņoju sevi pozitīvi un stāvu, vērodams dažādo ļaužu attieksmi pret pitona sienu, kura kā šķīstītava viņus vēl šķir no Lielās Mākslas paradīzes. Tuvojoties garderobes letei, rindas priekšgals it kā pret to sašķīst, kā bangojoša jūra pret klinšainu krastu un vairāki “pēdējie ir pirmie”, bet pēc mirkļa Mākslas paradīzes vārti veras arī manām acīm....
Prom ejot, garderobē (šoreiz bez spiešanās) saņemot savu mēteli nodomāju, “laikam biju trāpījis muzeja apmeklējuma karstākajā laikā”, bet jau pavisam drīz ieraugu citu realitāti, - to kas paveras manām acīm atverot muzeja ārdurvis... ļaužu čūska ir izritinājusies un tagad parāda savu patieso garumu, kas nebūt nav 38 papagaiļu garumā (bija tāda multfilma manā bērnībā). Tveru pēc līdzpaņemtā fotoaparāta, lai iemūžinātu zīmīgo dienu un iespējams Latvijas Nacionālās mākslas muzejam neierasto skatu. Lai arī neesmu bijis nedz Parīzē, nedz arī Francijā, taču varu iedomāties kāda komentēto ierakstu Facebook(ā), kas šo skatu salīdzināja ar rindu pie Luvras mākslas muzeja Parīzē.
Vismaz ārā ļaudis joprojām priecē saule, kas gaidīšanu noteikti padara daudz patīkamāku un panesamāku. Kamēr meklēju labāko skatu punktu un kompozīciju savam “čūskas” uzņēmumam, manu darbošanos pamana kādas jaunietes, kas ir jau rindas augšgalā. Kā silti saules stari, no viņu sejām man pretim plūst pozējošs smaids, kurus kā rotaļīgus saules zaķīšus cenšos arī noķert.
Kāpju lejā pa mākslas muzeja kāpnēm un smaidu...
Ir 11. februāra vakars (nakts). Tikko esmu pārnācis no kārtējā mēģinājuma, - gatavošanās Dziesmu un deju svētku skatei, kurai cītīgi gatavojas visi Latvijas deju kolektīvi kā uz Lielo Eksāmenu, kurā katra dejas pareizi neizdejotā nianse kolektīvam var maksāt punktus...., bet lai nu paliek punktotāji, - katrs lai dara, kas tam jādara.
Tātad, - ir 11. februāra nakts...
Ieskatos vēlreiz LNMM Facebook mājas lapā un ieraugu LIELO ZĪMI (kāda komentāra veidolā), kas kopā savelk šodienas piedzīvojumu.
Pie fotogrāfijas ar garo rindu pie muzeja ir pievienots Ievas Lass komentārs:
“Iedomājieties cik interesanti. Šodien muzejā bezmaksas biļetes izņēma 1905 cilvēki. Tas ir muzeja atvēršanas gads...”
Ir interesanti apzināties, ka bez manis arī šis skaitlis nebūtu bijis pilnīgs un šī Lielā šīs dienas ZĪME izpaliktu.
PS. Pēc visa izlasītā kāds varētu vaicāt, bet kā ar pašu muzeja apmeklējumu? Kādi iespaidi? pārdomas?
Varbūt to nemaz nebija tik daudz, cik viss dienas notikums kopumā, bet tas ko pie sevis ievēroju bija domas par darbos attēloto. KO ir saskatījis pats mākslinieks un KĀ viņš to nodod skatītājam, - dabas/ vietas vai mirkļa/ notikuma noskaņu, cilvēka dvēseli. Bija vairāki darbi, kas piesaistīja manu uzmanību un kurus vēlējos arī priekš sevis iemūžināt, lai mājās ieskatītos dziļāk šo darbu detaļās (niansēs) un pakavētos ilgāk kāda mirkļa burvībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru