Sirds

Atkal jau kādas dvēseles ir atstājušas šo zemi, kas man no jauna ir bijis par atgādinājumu, ka neesu te uz palikšanu.
Tas ir tik jocīgi, ka citu dzīves un nāves mūs iespaido vairāk, citas mazāk, citas vispār neiespaido.
Šajās dienās Latvijā pārdomājām Sergeja Žoltoka pēkšņo "aiziešanu". Bija tik jocīgi piedzīvot stipras emocijas - dvēseles skumjas. Tāpat kā Radio SWH sporta komentētājs, kas no rīta paziņoja par vienīgo "jaunumu" gandrīz apraudājās, tāpat arī es. Ir tik jocīgi izjust kaut ko tādu par tev pilnīgi svešu cilvēku. Tā ir kā mistērija. Tu nesaproti kāpēc tā jūties.
No visiem Latvijas hokeja izlases spēlētājiem man Žoltoks likās viens no jaukākiem cilvēkiem, kaut arī nemaz nepazinu ne viņu, ne viņa raksturu, ne arī viņa draugus. Vienkārši likās, ka viņš ir sirsnīgs, bez iedomības un patiess. Un tas varbūt ir pietiekoši, lai cilvēka sirds būtu pietiekoši "liela" lai saviļņotu citu cilvēku sirds jūru.
Zinu tikai vienu - ka mans Tēvs viņu pazina, jo Viņš bija viņu veidojis jau mātes miesās un mīlējis viņu vairāk par visu mūsu - cilvēku mīlestību. Kādas bija viņu savstarpējās attiecības, to es nezinu, bet gan jau "kādu dienu" es to uzzināšu, kad būs pienācis mans laiks atstāt šo zemi.
Bet līdz tam es mēģināšu "auklēt" savu sirdi, lai tā būtu kā zelts, nevis kā sarūsējis bleķis vai kā sapuvis koks...