"Reiz dzīvoja klavieres" jeb "Kāds augšāmcelšanās stāsts"

...Reiz dzīvoja klavieres.

Mans mūžs iesākās Rīgā 1874. gada 18. septembrī, ja var ticēt tam, ko kāds fabrikas strādnieks ar zīmuli ierakstījis uz kādas no manām koka daļām, to iekšienē. Atšķirībā no cilvēkiem, kuriem tāls ceļš ejams līdz tie izaug un pilnveidojas, es savā dzimšanas dienā biju pati pilnība, eleganti skaista savā izskatā un burvīga savā skanējumā.
Savā garajā mūžā esmu redzējusi dažādus likteņus, cilvēkus nākam un ejam, piedzīvojusi vairākus karus un varu maiņas, bet mans uzdevums vienmēr ir bijis un palicis viens un tas pats – priecēt cilvēkus ar savu skanējumu. Cilvēki ir nākuši pie manis gan priecīgos, gan arī skumjos brīžos un viņu pirkstiem saskaroties ar manējiem, stāstījuši man savas dvēseles noslēpumus un es vienmēr ar prieku un līdzjūtību esmu viņus uzklausījusi un tos mierinājusi ar savas “dvēseles” skaņu.
Bet gadi gāja un kaut arī mans izskats nebija zaudējis savu eleganci un skaistumu, tomēr mana skaņa vairs nebija tāda kā agrāk un tādēļ mana “dvēsele” aizvien biežāk klusēja. Pavisam reti kāds atnāca pie manis, lai padalītos ar mani savas sirds noslēpumos. Es kļuvu par mēbeli bez sirds un daudzi cilvēki pat nemanīja kas es patiesībā esmu. Tā pagāja vairāki gadi…… .

Reiz dzīvoja cilvēks, kurš savas dienas gaitas un domas reizēm aprakstīja savā dienasgrāmatā un vienā no tās lappusēm bija lasāms sekojošais:
“Šodien turpinu iesākto darbu pie klavierēm. Cīnos ar brusām, kuras nepieciešams izzāģēt, lai atbrīvotu vietu jaunajai skaņas “dvēselei”. Šo rindu rakstīšana vedina manas domas uz kādu līdzību ar mums cilvēkiem – ar mūsu garīgo dzīvi.

Mūsu jaunā dzīve Kristū ir TAS jaunais instruments, kas ir LIELĀKS, SKANĪGĀKS un lai tas ietilptu/ iederētos KORPUSĀ/ RĀMĪ, mums ir kaut kas jāmaina, no kaut kā jātiek vaļā, - no tā, kas traucē. Mums ir kaut kas “jāizzāģē” no vecā, ierastā, kas ir bijis mūsu dzīvē, kas ir balstījis iepriekšējo “instrumentu”. Karkass (mūsu ķermenis) paliek tas pats, bet jaunajai dzīvei mūsos ir nepieciešamas pārmaiņas – kaut kā “izgriešana”. Tas no mums prasa laiku un pūles, bet rezultāts dod milzīgu gandarījumu un prieku.
Iepriekš es skatījos uz ŠĪM KLAVIERĒM un domāju – “Cik žēl, ka tās neskan. Tās gan skaisti izskatās, bet dzīvība tajās nav ”. TAGAD skatoties uz tām manī ir milzīgs prieks – tās ir gan skaistas, gan arī skaisti skan – ir gan skaistas, gan arī ar jaunu skaistu skaņu, JAUNU DVĒSELI UN GARU – JAUNU DZĪVĪBU,”

Tāds ir mans AUGŠĀMCELŠANĀS stāsts – jaunas dzīvības sākums.
Es joprojām esmu Rīgā, tikai TĀ ir kļuvusi par 131 gadu vecāka.


ar patiesu prieku un mīlestību uz jums, cilvēkiem.

Klavieres




Kristus arī ir Augšāmcēlies !!!