Atvieglo sevi Mīlestībā

Vēlreiz par aizgājušajiem laikiem.

Šodien kāda cilvēka profila jaunumos ieraudzīta fotogalerija no aizgājušajiem (Padomju laikiem), kur redzamās fotogrāfijas izraisīja plašas diskusijas to komentāros, arī manī raisīja atmiņas…

Uz daudzām lietām, par kurām toreiz patiesībā smiekli nemaz nenāca, tagad mēs varam atskatīties ar humoru. Starp daudziem nopietniem komentāriem un strīdiem (par vecajiem labajiem/sliktajiem laikiem) atradu šo humora Pērli:

“Un tā pēc visa (veikalos) ar šturmēšanu! Tualetes papīru pārdeva vārtu rūmēs, lai nemaisās pa veikalu. Tad visi gāja mājās ar tādu papīru virteni ap kaklu, pretīmnākošie prasa, “kur dod?!”

-  ...un pie Dailes teātra rindai garām iet aktieris Andris Bērziņš un skaļā balsī nodārdina:"Nu gan būs baigā diršana!"

Arī es atminos tualetes papīra “izmešanu” manai mājai (Tērbatas/Stučkas ielā) pretējā ielas pusē, - rakstāmlietu veikalā. Rinda pēc tā sniedzās līdz pat Dzirnavu ielai (pus kvartālu). Nez ko “lielie” šodienas virtuālie d...ēji teiktu par ikdienišķo pēcpuses slaucīšanu avīžu lapās. Vienīgais, kas varbūt tagad liek padomāt (un pasmaidīt) par šo ikdienu ir tas, ka toreizējā Padomju varas propaganda visiem bija pie p….as.  :)

Jā, - katram no mums ir sava pieredze par tiem (un arī tagadējiem) laikiem. Daudzas attieksmes un domāšana joprojām velkas līdzi šodienā un es domāju “pa lielam” tā nemainās. Nav mūsu (cilvēku) spēkos to izmainīt, lai kādas programmas viestas un nauda tam tērēta. Tagad varbūt ir cita skatuve un citi aktieri, bet “Baigā diršana” turpinās joprojām, tikai daudz diskrētāk un izsmalcinātāk un tā vien šķiet, ka to cilvēku loks, kuriem ticēt arvien sašaurinās,

jo ...

“pasaule ir tāda skola...

kur mani māca nebūt dzīvam

un runāt lai neko nepateiktu

šī pasaule tikai izliekas gudra

un svin savu izlikšanos

es labāk palieku par muļķi

ticu Dievam un tinos”

“Pasaule ir tāda skola” / dziesminieks Kaspars

Jā, - to nu esmu sapratis, ka “labāk ir būt par muļķi un ticēt Dievam”, jo Viņš ir nemainīgs, - Viņa Patiesība paliek un tikai Kristus var sniegt patiesu Brīvību un pamatu dzīvei un tās vētrām. Tikai Viņš var izmainīt cilvēka sirdi un dot to Mīlestību pēc kuras mēs visi patiesībā tiecamies un kam esam radīti.
Esmu pārliecināts, cilvēki neatcerēsies mani pēc tā vai biju nabags vai bagāts, bet pēc tā, kā esmu pret viņiem attiecies un ko esmu viņiem sniedzis. Par visu labo, kas manī, gods pienākas Dievam un ja kāds manī ir saskatījis kaut mazāko atblāzmu no Viņa Mīlestības un sajutis Viņa klātbūtni (realitāti), kas pamudinājusi kādu sirdi Viņu meklēt un atrast, tad tas ir mans Prieks un mana alga.


Līdzīga tēma (par aizgājušo laiku)

http://beforeleaving.blogspot.com/2011/01/piemirsta-nebrive.html

Pēc trešā zvana (zālē) neielaiž

Ir pagājuši aptuveni 2-3 mēneši, kopš esmu ie''Like''ojis Latvijas Nacionālo mākslas muzeju viņu Facebook lapā. Ik pa laikam parādoties jaunai informācijai, kā zvans pirms izrādes teātrī, tur ir ticis atgādināts, ka muzejs pavisam drīz tiks slēgts uz renovāciju. Tā kā nebiju tur bijis daudzus gadus, arī manī (līdz ar šiem atgādinājumiem) kaut kas iezvanījās: "vajadzētu taču tur aiziet vēl pirms muzeja slēgšanas!"...
Pauzi, ko biju ieturējis vairāku gadu garumā, tagad sagaida muzejs. Muzejs - lai tiktu atjaunots/renovēts, bet kā ar mani? Kas ar mani noticis šajā laikā, - pa šiem gadiem kad neesmu muzejā bijis? Vai arī manī ir notikusi kāda renovācija?, kādi atjaunošanas darbi? Vai manas iekšējās acis ir atjaunotas, lai uz darbiem skatītos citādi?

Laiks gāja... un man bija sajūta, ka šo iespēju esmu palaidis garām.

Ir 11. februāra priekšpusdiena. Es kā filmas "About a boy" galvenais personāžs dodos (virtuālās vides) "apgaitā" un ieraugu ziņu par to, ka LNMM šodien ir pēdējā apmeklējuma diena pirms muzeja slēgšanas.

Tātad tikko ir nozvanījis "trešais zvans", kas aicina nākt iekšā un atgādina, ka pēc tā iekšā vairs nelaidīs. Pēdējā izrāde tūlīt sāksies.

Arī manī atkal ZVANA... Pulkstenis rāda teju jau pusdivpadsmit. Domāju... - daudz-maz šodien esmu brīvs... cīnos ar sevi - iet/ neiet??? svaru kausos sveru Laiku un iztēlojos kā tas izskatītos katras izvēles gadījumā...
Es nepavisam neesmu spontāns cilvēks. Vairāk mīlu mieru un nesteidzību un tomēr ZVANS manī skan pārāk skaļi. Doma par nožēlu (ja paliktu mājās) pāris gadu garumā (kamēr muzejs būs slēgts) palīdz man nosvērties PAR. Domu cīņa izcīnīta.

Ārā spīd saule, kas iepriecina sirdi. "Pavasaris tuvojas", es nodomāju un steidzos uz trolejbusu, kas mani aizripinātu vajadzīgajā virzienā. Joprojām nepārliecināts par savu izvēli, vēlos saņemt kādu zīmi, kas apstiprinātu manu spontāno lēmumu. Sirdī saprotu, ka tas ir nedaudz muļķīgi, bet tomēr kā bērns ceru un arī saņemu :) - “mans” trolejbuss, kas parasti brauc ar 15-20 minūšu intervālu, atripina tieši tajā brīdī, kad ierodos pieturā. Braucu trolejbusā un smaidu....

Mērķi sasniedzu pēc pulksten divpadsmitiem. Mākslas muzeja majestātiskās trepes, kas visbiežāk vientulīgi gaida, kad tās tiks izmantotas tam, kam tās radītas, šodien var līksmi gavilēt, vedot ļaudis pretim Lielajai Mākslai pēc tās alkstošos. Ar kādām domām katrs no tiem šodien še nācis, zina tikai viņi paši - vai tas ir pēdējās izRādes mudinājums, vai tā ir vēlme savā prātā ierakstīt PIRMS, lai vēlāk varētu salīdzināt ar PĒC, jeb tā ir brīvbiļete šajā īpašajā, - muzeja pēdējās darbības dienā?

“Māksla pieder tautai” - ar šiem pozitīvajiem un šodien divdomīgajiem vārdiem, ienācējus pie durvīm sagaida ļoti pozitīva dvēsele, kas katram ienācējam izsniedz bezmaksas biļeti, cenšoties uzmundrināt arī kurnētājus, kas pēkšņi ir iespiesti mazajā foajē, kur jāizstāv daļēji haotiska pitonveidīga rinda, lai tiktu līdz savam numuriņam, kurš uz laiku tiek iemainīts pret viņu ziemas štāti.
Pēkšņi izrādās, ka mana cīņa ar sevi vēl nav galā. Domu cīņai seko fiziskā cīņa - stāvēt/ nestāvēt??? šajā rindā, esot neziņā par to, cik ilgā laikā šis pitons aizlocīsies līdz garderobei. Arī šoreiz uzvarētājs ir PAR. Apbruņojos ar pacietību un noskaņoju sevi pozitīvi un stāvu, vērodams dažādo ļaužu attieksmi pret pitona sienu, kura kā šķīstītava viņus vēl šķir no Lielās Mākslas paradīzes. Tuvojoties garderobes letei, rindas priekšgals it kā pret to sašķīst, kā bangojoša jūra pret klinšainu krastu un vairāki “pēdējie ir pirmie”, bet pēc mirkļa Mākslas paradīzes vārti veras arī manām acīm....

Prom ejot, garderobē (šoreiz bez spiešanās) saņemot savu mēteli nodomāju, “laikam biju trāpījis muzeja apmeklējuma karstākajā laikā”, bet jau pavisam drīz ieraugu citu realitāti, - to kas paveras manām acīm atverot muzeja ārdurvis... ļaužu čūska ir izritinājusies un tagad parāda savu patieso garumu, kas nebūt nav 38 papagaiļu garumā (bija tāda multfilma manā bērnībā). Tveru pēc līdzpaņemtā fotoaparāta, lai iemūžinātu zīmīgo dienu un iespējams Latvijas Nacionālās mākslas muzejam neierasto skatu. Lai arī neesmu bijis nedz Parīzē, nedz arī Francijā, taču varu iedomāties kāda komentēto ierakstu Facebook(ā), kas šo skatu salīdzināja ar rindu pie Luvras mākslas muzeja Parīzē.

Vismaz ārā ļaudis joprojām priecē saule, kas gaidīšanu noteikti padara daudz patīkamāku un panesamāku. Kamēr meklēju labāko skatu punktu un kompozīciju savam “čūskas” uzņēmumam, manu darbošanos pamana kādas jaunietes, kas ir jau rindas augšgalā. Kā silti saules stari, no viņu sejām man pretim plūst pozējošs smaids, kurus kā rotaļīgus saules zaķīšus cenšos arī noķert. 

Kāpju lejā pa mākslas muzeja kāpnēm un smaidu...

Ir 11. februāra vakars (nakts). Tikko esmu pārnācis no kārtējā mēģinājuma, - gatavošanās Dziesmu un deju svētku skatei, kurai cītīgi gatavojas visi Latvijas deju kolektīvi kā uz Lielo Eksāmenu, kurā katra dejas pareizi neizdejotā nianse kolektīvam var maksāt punktus...., bet lai nu paliek punktotāji, - katrs lai dara, kas tam jādara.
Tātad, - ir 11. februāra nakts...
Ieskatos vēlreiz LNMM Facebook mājas lapā un ieraugu LIELO ZĪMI (kāda komentāra veidolā), kas kopā savelk šodienas piedzīvojumu.
Pie fotogrāfijas ar garo rindu pie muzeja ir pievienots Ievas Lass komentārs:

“Iedomājieties cik interesanti. Šodien muzejā bezmaksas biļetes izņēma 1905 cilvēki. Tas ir muzeja atvēršanas gads...”

Ir interesanti apzināties, ka bez manis arī šis skaitlis nebūtu bijis pilnīgs un šī Lielā šīs dienas ZĪME izpaliktu.


PS. Pēc visa izlasītā kāds varētu vaicāt, bet kā ar pašu muzeja apmeklējumu? Kādi iespaidi? pārdomas?
Varbūt to nemaz nebija tik daudz, cik viss dienas notikums kopumā, bet tas ko pie sevis ievēroju bija domas par darbos attēloto. KO ir saskatījis pats mākslinieks un KĀ viņš to nodod skatītājam, - dabas/ vietas vai mirkļa/ notikuma noskaņu, cilvēka dvēseli. Bija vairāki darbi, kas piesaistīja manu uzmanību un kurus vēlējos arī priekš sevis iemūžināt, lai mājās ieskatītos dziļāk šo darbu detaļās (niansēs) un pakavētos ilgāk kāda mirkļa burvībā.

Puisēns aizlido...

Dāvids Jānis Vaivods

"...puisēns aizlido
mākonim pie krūts
visa debess skan
kā viņš Dievu lūdz

viņš ir dzimis Bērns –
eņģeli to zin
viņa dzimšanu
tie ik dienas no jauna svin

labrīt - es esmu es
tik te vairs nav šīs pasaules
te viss ir citādāk
te nemirst vairs - te dzīvot sāk..."

/K.Dimiters - "Puisēns aizlido"




"Esmu atkal mājās!" - Tā stāv rakstīts Dāvida pēdējā bloga ierakstā (Draugos) un lai arī šie vārdi ir rakstīti pirms laba laiciņa, tomēr tie ir Patiesi arī šobrīd - Dāvids ir (atkal) Mājās.
Toreizējos vārdus ar šo Laiku vieno arī decembra mēnesis, kad tie rakstīti.
Man gan personīgi nav daudz ko teikt un atcerēties saistībā ar Dāvidu, jo esmu viņu saticis tikai vienu reizi, bet viņa vecāki (Andris un Lilija) man sirdī ir ļoti tuvi. 

Es Ticu Mūžībai un Nemirstībai, ko Ziemassvētkos svinu ar Jēzus Kristus (Dieva) dzimšanu, kas nāca atjaunot sarauto saiti starp Dievu un cilvēku, kas nāca nest Mieru un Cerību visās dzīves un tautu naida "frontēs". Jā, par fronti runājot... Šis vārds man atgādināja kādu filmu, ko redzēju šajā Ziemassvētku laikā, - "Joyeux Noël" (Merry Christmas), kas stāsta par kādu Ziemassvētku BRĪNUMU 1. Pasaules kara laikā (1914. gada Ziemassvētkos), kad karojošās puses, kādā karstā frontes līnijas daļā, Ziemassvētku vakarā sanāca kopā, uz mirkli aizmirstot, ka viņi ir ienaidnieki un kopā pieminētu Kristus dzimšanu. Ābrahams Linkolns ir teicis: "Labākais veids kā iznīcināt savu ienaidnieku ir padarīt to par savu draugu". Manuprāt tas ir tieši tas, kas notika arī toreiz - 1914. gada Ziemassvētkos un tas varēja notikt tikai Dievišķā Spēkā, ne cilvēka spēkā. Internetā pameklēju arī kādus rakstus ap šo notikumu un uzdūros arī to dienu aculiecinieku teiktajam, kur kāds kareivis minēja par to, ka ja būtu uzņemta filma par ko tamlīdzīgu, tad viņš tam neticētu, ka tas, kas tajā naktī notika varētu būt īstenība.
Jā, kurš gan grib mirt jauns? un šie jaunie puiši, kas karoja abās frontes pusēs nebija izņēmums. Šajā stāstā vairāk par visu mani fascinē sirdis... - kādas tās bija?, ko katrs juta?, - kā šie cilvēki sajutās pēc šī piedzīvotā Brīnuma, kas ar viņiem (ienaidniekiem) bija noticis? Mūžībā mēs katru Stāstu redzēsim pilnībā un uzzināsim visus noslēpumus, ko šeit neesam sapratuši...

un varbūt tāpēc šīs manas pārdomas nemaz nav par Dāvidu, bet par daudziem Stāstiem un likteņiem, kuri joprojām paliks apslēpti Visa Radītājā Dievā, kuram mūsu dzīves un likteņi, gan tā redzamās, gan neredzamās puses, ir kā uz delnas.

Lai Kristus Miers jums visiem šajā Jaunajā mūsu Kunga 2013 Gadā, kopš Viņa Dzimšanas!!!

"Dievā VISS ir citādāk - te nemirst vairs - te dzīvot sāk"



_____________________________________

PS. Līga Aukšmukste par Dāvidu:

"9 gadus 4 mēnešus un 23 dienas tu biji savas mammas mīļais puisītis, tēta draugs, lielo māsu stiprais brālis, mazo brāļu labais piemērs. Tagad visiem neizsakāmi sāp. Lūdz par mums, lai arī mēs Kristus aicinājuma cienīgi topam, un arvien vairāk iemantojam prieku par Debesīm, kā Tu prati par tām priecāties, kā tu prati novērtēt, cik uzticams un labs ir mūsu Dievs, pat tad, kad tev bija visas tiesības kā Ījabam justies!
Tikai Dievs zina, cik daudz Tu izcieti, kā klusēji, lai nesatrauktu citus. Cik ļoti Tev patika miers un prieks!
Paldies mūsu Dievam, kurš Tev devu laiku iemācīties braukt ar riteni( tu gan man aizrādīji, ka trīsritenis nav īsts ritenis), peldēties jūrā un mērcēties zem Ventas rumbas,lekt dīķī, braukt ar kuģi, vilcienu un lidot ar lidmašīnu, nemaz nerunājot par ceļojumiem kopā ar tēti, viņa lielajā darba mašīnā. Tu tak zini, ka visiem patika tavi zīmējumi. Man īpašs ir tas par Mazo Princi un planētu ar rozā rozēm. Tādas mēs tev dāvināsim ik reiz, kad dosimies uz to vietu,kur Tava miesiņa gaidīs augšāmcelšanos.
Tu priecājies par tiem daudziem, kuri tev sūtīja sveicienus un lūdzās par tevi, jo Tu vienmēr vēlējies, lai Jēzus Tev dod veselību. Mēs tagad paliekam bez atbildes, kāpēc Viņš rīkojās citādi, bet tu esi Kunga samīļots.."

Gaismas Tilts

 
Ir cilvēki Latvijai, kas upurē(ja) sevi citu labā, un 
ir cilvēki Latvijai, kas upurē citus savā labā 
Pirmo piemiņa paliks, otro zudīs 

Ar šīm domām šajā rītā modos pēc vakardienas (Lāčplēša dienas), kad arī es biju lielo ļaužu pūļu vidū..., 
bet tā nebija vienkārša pastaiga, kādu es to sākotnēji priekš sevis biju iedomājies, kad dienas sākumā biju izlēmis doties uz krastmalu kopā ar savu dēlu, lai aplūkotu cik skaisti deg ļaužu iedegtās svecītes. 

Šī pastaiga man pārvērtās par kaut ko dziļi simbolisku un jēgpilnu, kas droši vien iegulsies manā (un ceru, ka arī mana mazā dēla) atmiņā uz ilgu laiku, pateicoties kādam cilvēkam. 
Šī pastaiga pārvērtās par simbolu tiltu pār kuru gāja vīrs, vectēvs un mazs bērns (kas savus vectēvus savā īsajā dzīvē tā arī nav sastapis). Šis vectēvs, kam blakus gāja mazais bērns bija mazā bērna nesastaptā vectēva labākais draugs. 
Viņš mazajam puikam stāstīja par skaisti mirdzošajām svecītēm, - ka tās simbolizē cilvēku dvēselītes, kas ir degušas par mūsu Latviju un kas savu dzīvību par to ir atdevušas. Vectēvs mazajam puikam deva arī svecītes, kuras aizdedzināt un es jutu, ka katra vectēva (un mazā puikas) aizdedzinātā svecīte, šim vīram simbolizēja konkrētu cilvēku, kuru viņš ar šo svecīti pieminēja. 

Mani apbūra šo milzum daudzo svecīšu gaisma, kas kā gara un plata gaismas upe vijās gar Rīgas pils sienu, gluži tāpat, kā turpat plūstošā Daugava. Un es pie sevis domāju, - ja katrs šurp atnākušais ar savu svecīti kādu pieminēja, - cik gan daudz ir šo mūsu Latvijas dvēselīšu, kas ir degušas un izdzisušas šajā Saulē. Un mums katram ir dots savs laiks spīdēt. Tikai kā mēs spīdam? Vai mēs esam šajā kopībā, kur katru nodzisušo svecīti var atkal aizdedzināt cita, tai blakus esošā? Vai mēs degam (izdegam) sildot un apgaismojot citus? jeb gribam spīdēt nost no citu kopīgās gaismas, lai esam pamanāmāki? 

Un kas ir Latvija mūsu katra apziņā? Vai tā ir tikai kontūra uz pasaules kartes? Vai tā ir zeme Baltijas jūras krastā? Vai tie ir arvien nesakoptie ceļi? ........... 
Manā apziņā Latvija ir cilvēki un kādi esam, tāda arī ir mūsu visu Latvija. 

Kad dziedam mūsu Himnu "Dievs svētī Latviju!", vai tā ir mūsu lūgšana Dievam, kuru pazīstam? jeb tā ir veltīta tam dievam, kuru savā ikdienā veidojam pēc sava (jeb mūsu senču veidotā) tēla un līdzības, ne Tā Dieva, pēc kura līdzības esam veidoti mēs. 
Paldies Dievam, ka Viņš Sevi no mums nav apslēpis, - tieši otrādi - darījis visu, lai mēs Viņu savā sirds aklumā tomēr ieraudzītu. "Kas meklē, tas atrod" un mums nav jābrauc ne uz Indiju, ne Ķīnu, lai Viņu atrastu. Ir vajadzīga tikai vēlēšanās meklēt, jo "Viņš nav tālu nevienam no mums, jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam" 

Un atgriežoties pie 11. novembra piemiņas dienas, ļoti loģiski skan arī šie grāmatu Grāmatas Vārdi, kas labi saskan ar to cilvēku dzīvēm, kas sevi atdeva par Latvijas brīvību.

"Ļoti reti kāds mirtu par taisnu cilvēku, - par tādu, par kuru ir vērts mirt, 
lai gan par labu cilvēku gandrīz kāds varētu apņemties mirt. 
Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda upurējot savu Dēlu par mums, 
kad Viņam vēl nebijām derīgi."    / Romiešiem 5:7, 8 VPVB 

Priecīgus Svētkus! un 

Dievs, Svētī Latviju! 

Belliņa

"Belliņ, Tu zini, ka mēs Tevi mīlam! Vēl vakar mēs bijām jubilejas dievkalpojumā Valmierā. Tu aizgāji uz svētdienskolu. Pēc tam atnāci, sēdēji blakus mammītei un jaunajā blociņā zīmēji skaistas sirsniņas. Mammīte Tev čukstēja: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista. Tu būsi dziedātāja...” Dievkalpojums turpinājās, un Tu atnāci uz priekšējo rindu, kur biju es, un man blakus blociņā zīmēji puķītes. Es Tev austiņā arī iečukstēju: “Es Tevi mīlu. Tu esi ļoti skaista...” Mēs bieži to Tev teicām. Mēs bieži Tev sacījām, ka Jēzus Tevi mīl! Tik bieži Tu ikdienā pienāci pie mammas vai manis un pieglaužoties teici, kā tikai Tu to prati: “Es Tevi mīlu!” Paldies, Tev! Nereti Tu pie sevis ikdienā dziedāji dziesmiņu ar piedziedājumu: “Nāku es, nāku es pie Tevis, Jēzu! Tu esi mans Prieks, kad man tā vairs nav, Tu esi mans Spēks, kad esmu vājš, Tu esi mans Draugs, kad es esmu viens, Tu esi MANS DIEVS!” Reiz es biju saguris un skarbs un Tu sāki dziedāt šo dziesmiņu klusībā pie sevis... Man palika kauns. Pēc dievkalpojuma Tu skraidīji ar māsiņām un citiem bērniem pa saulaino pagalmu, kur arī mēs visi bijām. Mammīte Tevi skaisti nofotografēja. Tavu gaišo, mīļo sejiņu, Tavas zilās actiņas. Tu esi tik skaista! Kad es Tev bieži prasīju: “Kāpēc Tu esi tik skaista?”, Tu mēdzi atbildēt: “Tāpēc, ka Dieviņš mani ir tādu radījis.” Kad atvadījāmies, lai ietu uz mašīnu, Tu paskrēji mums solīti pa priekšu un... Pēc brīža Tu jau nevarēji dabūt nākamo elpu. Mēs centāmies Tavi atgūt, elpināt, kustināt... Daudz cilvēku apkārt lūdza Dievu un piesauca Jēzus vārdu! Pēc brīža Tu jau biji reanimācijas telpā... Es koridorā aiz stikla sienas sabruku uz ceļiem un lūdzu Jēzu, kuru mēs tik bieži bijām lūguši kopā. Mammīte lūdza mašīnā kopā ar Tavām māsiņām. Es lūdzu, lūdzu - bet tad ieliku Tevi Debesu Tēva rokās. Es sabijos no šīs domas un nesapratu, no kurienes man nāca šie vārdi, bet, lai arī reanimācijā par Tevi cīnījās, liekas, tajā brīdī Tava Dvēselīte uzgāja Debesīs. Pēc brīža mēs jau stāvējām pie Tavas gultiņas. Tu tiki elpināta, bet sirsniņa apstājās. Es skūpstīju Tavu pieri un, kā katru vakaru Tev aizmiegot, uz Tavas pierītes uzvilku krustiņu. Tu vienmēr gribēji, lai to zīmē lielu, un, ja uzvilku maziņu, Tu mani laboji... Tu tagad esi dziedātāja Debesīs. Tu dziedi Dieva godam! Aleluja! Mums ir tik daudz atmiņu! Mēs braucām mājās, ļoti lija lietus, un mēs raudājām. Tik ļoti negribējās no Tevis šķirties. Tu mūs darīji tik bagātus, un arī aizejot Tu mūs esi ļoti apdāvinājusi. Tik daudz neaptveramu skaistu atmiņu... Kā Tu dziedāji, dejoji, kā Tu pacietīgi viena ilgi varēji likt puzlīti... Ak, mīļā, Tu esi pie Jēzus, un Tev ir ļoti labi. Tu biji pie mums nedaudz vairāk kā 4 gadus. Bet Tava dzīvīte ar Tavām mazajām pēdiņām ir atstājusi paliekošas, dziļas un lielas pēdas. Mēs neviens nebūsim vairs tie paši. Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ! Tu savos četros gados esi paveikusi vairāk, nekā es savos nepilnos 40. Jau šīs dzīves laikā mēs redzēsim, kā Dievs Tevi būs lietojis. Daudz ko ieraudzīsim tikai Debesīs. Man liekas, jau šodien Tu izglābi vienu irstošu ģimeni, un diviem puikām atkal būs tētis, kurš dzīvos Dieva godam... Ak, mīļā Bella! Mēs visi, kas varēs, atvadīsimies no Tevis ceturtdien, 30. augustā, plkst. 15:00 Užavā, Tavās un mūsu vasaras mājās “Nikažos”. Tur Tu skrēji, šūpojies, dejoji, dziedāji, baroji jēriņus, dresēji lielo suni, palīdzēji visos laiku darbos, palīdzēji omītei un opītim, staigāji man līdzi kā pielipusi... Tad dosimies uz kapiņiem turpat jūras malā. Bet, kā jau mēs ar Gabīti runājām, man turot viņu klēpī, Tu tagad sēdi Jēzus klēpī, un Jēzus Tev saka: “ES TEVI MĪLU! TU ESI ĻOTI SKAISTA!” BELLIŅ, Tu bieži gaidīji mani mājās no darba un skrēji sētā pretī, skaļi saucot: „Tētis!” Cik Dieviņš nolicis, es vēl pastrādāšu, un tad es nākšu mājās no darbiņa, un Tu mums atkal skriesi pretī! Mēs ar mammiņu Tevi ļoti mīlam! Tu vienmēr būsi mūsu sirsniņās, līdz mēs atkal satiksimies! Paldies Tev! Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis. Slavēts lai ir Viņa Vārds!"

Pēteris Sproģis

Renāra Kaupera sacerētais veltījums Belliņai Debesīs aizejot...

"No zobena..." Saule lēca

No rīta uzaust vēl kas vairāk kā tikai saule 
Ir vēl kas vairāk par gaismu, kas spīd no mēness naktī 
Vēl kas vairāk par uguni, kas mani šeit silda 
Patvērumā, kas ir plašāks par šo telpu ... 
"Ja es stāvu"


Ir "vēl kas vairāk" arī par to gaismu, kas izgaismoja dejas izrādi "No zobena saule lēca".
Izrādes skatītāju acīm palika apslēpts "Zobena" kalšanas process, kurā man bija iespēja piedalīties, vērojot šo procesu no iekšienes un vērojot to arī Gara acīm.


Šķiet pagāja gads līdz es beidzot atsaucos aicinājumam atkal atgriezties dejā, kuras rakstos tiku vīts kopš 4 gadu vecuma. Tas notika sezonas beigās, kad mūsu kolektīvam tika stādītas pirmās "Zobena" dejas.
Priekšā bija vasara, kuras laikā par "Zobena" kalvi vārda tiešā nozīmē pārvērtās kopmēģinājumu tropiskās dienas Limbažos. Šo dienu karstumu brīnišķīgi noraksturoja Agris (Daņiļēvičs), kurš kādas dienas izskaņā visiem paziņoja, ka ar tik daudz cilvēkiem viņš pirtī vēl nebija gājis.

Limbažu kopmēģinājumi mūs visus satuvināja. Tas bija laiks, kurā mēs ieraudzījām "Zobena" kopainu un tā saturu, kas daudzu sirdīs aizsāka Tarantellas* efektu, kas palīdz atbrīvoties no indīga zirnekļa koduma, ja dejo vairākas dienas pēc kārtas. Un mēs dejojām vairākas dienas pēc kārtas...
Indīgi zirnekļi mūsu katra dzīvē netrūkst, kas laiku pa laikam pielavās mūsu sirdij un ielaiž tajā savu indi, kas mūsu dvēseles gan iemidzina, gan satracina, gan ieved histērijā un izmisumā.
Deja ārstē un varbūt kāda "zobennieka" sirds šajā laikā arī tika atbrīvota no kādas indes viņa dzīvē.

Izrādes autori "Zobena" aprakstā min:
"Cilvēkos nepieciešams atgriezt patriotisma jūtas un lepnumu par savu tautu, tās vēsturi, jo tieši piederības sajūta tautai ļauj vieglāk pārciest pat vissmagākos laikus.
Ir sajūta, ka šodienas nosacītajā karā par ietekmi, par izdzīvošanu, par savu melu slēpšanu tiešām nebūs uzvarētāju, būs tikai izdegušu cilvēku mežs.
Tāpēc mēs ar savu izrādi aicinām cilvēkus likt zobenus malā un meklēt daudz dvēseliskākus ieročus konfliktu risināšanai!"

Ar Daudz dvēseliskākiem ieročiem cīnījās arī Patiesības vīrs, kas Palmu svētdienā iejāja Pilsētā nevis uz balta zirga, kas ir spēka un varenības simbols, bet gan ēzelīša mugurā, kas simbolizē pazemību un lēnprātību. Ļaudis ar gavilēm Viņu sveica, bet dažas dienas vēlāk Patiesība tika nogalēta. BET. Patiesība ir nemirstīga un visu lietu Radītājs Viņu atgrieza dzīvē, - augšāmcēla, lai atgādinātu mums par to, kāpēc mēs dzīvojam un atklājot, ka arī mēs esam radīti nemirstībai.

Grāmatu Grāmatā ir teikts, ka Patiesība (Vārds) ir Zobens, kas ir dzīvs un iedarbīgs, asāks par jebkuru abpusēji griezīgu visasāko zobenu. Tā iegriež visdziļākajos mūsu domu un vēlmju dvēseles apgabalos, kur dvēsele ar garu tiekas, kur locītavas savienojas ar kaulu smadzenēm. Viņa Vārds atklāj kādi mēs esam patiesībā.

Šis ir mans Zobens, no kura Saule lec un vairs nenoriet, ar kura palīdzību cilvēki tiek ievainoti, lai tiktu augšāmcelti un dziedināti, lai izdzīvotu dzīvi visā tās krāšņumā, - Tā skaistumā pēc Kura līdzības mēs tikām radīti, kas ir devis mums visas spējas un talantus. Un es ticu, ka es nebiju vienīgais, kas sajuta Dieva pieskārienu un Viņa godību pirmā koncerta beigās (ģenerālmēģinājumā), kad izskanot pēdējai dziesmas notij iestājās dziļš klusums, kura laikā vairāku cilvēku sirdis tika kustinātas, pirms šis maģiskais klusums tika pārtraukts...

Artis Zandmanis pēc izrādēm savā komentārā raksta:

"Mīļie! Neticu ka kaut kas ir beidzies, drīzāk kaut kas ir sācies katra sirdī piedaloties te. Kaut kas augstāks ir vadījis šo visu. Nu protams paldies Edžum, Agrim un Uģim! Paldies Auļiem, šie veči ir mūsējie, Paldies korim, ātri iejutās un pievienojās, paldies Cinkusam. Mums kaut kā vēl jātiekas visiem. Rits noliks visu..."

Es pilnībā pievienojos Arta vārdiem.

Dzīves RITS turpina griezties...
Viss atkal rit savu gaitu, - kāds dzimst, kāds iemīlas, kāds mirst...

Dienu pēc izrādēm mūžībā aizgāja man ļoti tuvs cilvēks, - Ivars.

Tā bija kā brīnišķīga zīme no Debesīm priekš manis, ņemot vērā visas pārdomas un emocijas, kurām biju gājis cauri visu šo "Zobena" laiku.

Ivars aizgāja klusi, naktī, miegā guļot savā gultā, - Dievišķa aiziešana!
Viņš bija vienkāršs un nabadzīgs vīrs, bet Bagātākais skrandainis kādu jebkad esmu pazinis. Mana sirds bija pilna ar Milzīgu Prieku un arī Lielām Skumjām, - prieku par to, ka viņš arī bija viens no augšāmceltajiem un skumjām par šķiršanos līdz mēs atkal reiz satiksimies.

Ivars

Un varbūt arī šajās Lieldienās atkal kāda sirds Augšāmcelsies kopā ar Kristu!


a

_____________________

* "Tarantella" - populāra itāļu deja, kas cēlusies no ticējuma, ka ar dejas palīdzību (dejojot vairākas dienas pēc kārtas) varēja izārstēties no tarantulas (indīga zirnekļa) koduma.
Kodiens cilvēkos izraisa atšķirīgu reakciju no miegainības līdz trakošanai, histēriskai smiešanai, raudāšanai, drudzim vai vemšanai, ko ārstēt var ar dejām un dziesmām.
Mūzikas paraugi, kas saglabājušies kā zāles pret tarantismu, ir pirmās pierakstītās tarantellas mūzikas vēsturē un aptver visu ostinato basu virkni un melodijas, kuras ar nelielām izmaiņām vēl joprojām sastopamas Dienviditālijas tautas mūzikā. Mūzika, deja un krāsas ir būtiskas terapijas sastāvdaļas un liela nozīme tiek piešķirta instrumentācijai.

Avots.
Wikipedia (ENG);
Satori_elvē (2007. gada 27. februārī)

"Zelta Sietiņa velniņi"

Šķiet, ka Latvijas televīzijā vēl 90to gadu sākumā (jeb vidū) tika rādīts "Zelta Sietiņa" deju uzvedums "Velniņi". Toreiz es šo uzvedumu pat skatījos un domās atgriezos par aptuveni 10 gadiem attālā pagātnē. Uz šodienu Laika Rats ir ritējis vēl par kādiem padsmit gadiem uz priekšu... un te nu es esmu, savienots ar Pasauli, "ķimerējoties" ap videomagnetofonu un datoru, kurus es cenšos satuvināt vienu otram, lai tie atrastu kopīgu valodu, pateicoties kādam Ķīnā ražotam manu "sapņu tulkam", kas šiem palīdz saprasties savā starpā...


Es joprojām apbrīnoju šīs jaunās tehnoloģijas, - kā tās darbojas, paverot mums durvis no pagātnes šodienā un rītdienā... tādējādi dators mūsu mājās jau ir kļuvis par Laika mašīnu, kurā mēs ceļojam gan pagātnē, gan nākotnē, gan pasaulē, gan kosmosā, gan reālajā, gan sapņu pasaulē, gan arī mērojot kādu neredzamu ceļu uz viens otra sirdi...

Tā, -

aizsapņojos sēžot pie savas Laika mašīnas stūres, kuru esmu ievadījis 80tajos gados un kā dēļ arī top šis bloga ieraksts.

Droši vien, ka šis arhīva videomateriāls, kuru esmu "uzracis" savos videokasešu fondos savu vērtību atradīs tikai pie tiem, kas sevi šeit ieraudzīs bērna sejā, jeb kā pusaudzi, atceroties aizgājušos laikus un kādas piemirstas sejas, uzvandot kādas senākas atmiņas un emocijas, kas laika gaitā jau pagaisušas...

Vai no velniņiem esam pārtapuši par cilvēkiem jeb otrādi, uz to mums jāatbild katram sev pašam, bet Karaļa pilī joprojām notiek gatavošanās Svinībām, bet arī Ceļš uz turieni jāatrod mums katram pašam.

From Picasa Video

Zelta Sietiņš - "Velniņi" VIDEO


PS. Zinu, ka šis video nav tās labākās kvalitātes, bet pirmie centieni to digitalizēt mana datora cietajā diskā ierakstīja failu ar 64 GB lielu "atmiņas zudumu" (!!!!!). 
Ceru, ka drīzumā "iebraukšu" šīs jaunās programmas apgūšanā, lai mana datora atmiņa neaizietu "pa pieskari" digitālās pasaules "melnajā caurumā".


PPS. Labprāt saņemtu arī kādu komentāru no jums, kas šeit redzami  :)

Lai jums jauka diena!