Gadalaiki

Gadalaiki ir dabā, kas atspoguļojas visā savā krāšņumā - katrs gadalaiks nāk ar savām krāsu gammām un gaismas spēlēm, gan dienās, gan naktīs, no rīta ausmas līdz saules rietam un krēslas stundai. Gadalaikiem mainoties, tie nāk ar jaunām dzimšanām un miršanām, kas vērojamas mežos un pļavās, dārzos un laukos. Un gadalaiki ir arī mūsu dzīvē, mums augot un nobriestot un ,cerams, mainoties no fiziskā skaistuma mūsu dzīves pavasarī uz iekšējo skaistumu, kad nesam savas eksistences augļus dzīves rudenī, lai mēs būtu sagatavoti ziemai un ceļam uz Mājām, kas nav cilvēku rokām celtas.

Bezsvara Svarīgi

Bezsvara svarīgi ejam mēs cienīgi
Pretim mērķiem, kas liekas mums cēls
Svarīgi darbi un svarīgas lietas,
Par svarīgu personu mūs mēdiji sauks

Bet es labāk bezsvarā lidošu
Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu
Es bezsvarā lidošu
Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu

Mēs krātiņos krājam, vai tiešām nepamanām
Ka Homodārza Saimnieks joprojām ir dzīvs?
Viņš brīvību vēlot, mūs aicina dzīvot
Un ‘svinīgo’ svaru zem sevis atraisīt

Lai mēs bezsvarā lidotu
Bez svara svarīgo zem sevis atstātu
Par ‘zvaigznēm’ un sapņiem augstāk un tālāk
Un bezsvarā Svētlaimību mantotu

Bet es bezsvarā lidošu
Un bezsvarīgā Svētlaimībā dzīvošu

/abners 14. Janvāris, 2009

Šī dzejoļa/dziesmas pirmavots ir kāda BBC pārraide. Šī pārraide bija zinātniski fantastiska dokumentāla filma par cilvēka ceļošanu uz Saules sistēmas planētām – šis iedomātais ceļojums kuģa komandai bija 6 gadu garumā, kopā izplatījumā pavadot 2241 dienu. Seši gadi bezsvara stāvoklī, dodoties pretim nezināmajam, piedzīvojot daudz bīstamu, bet arī brīnišķīgu un pārsteigumiem bagātu mirkļu. Manas domas bija par mērķa apziņu, par pilnīgu nodošanos un dzīvi šim mērķim un uzdevumam, šajā laikā nedomājot un nerūpējoties ne par ko citu, kā savas misijas īstenošanu. Kopš noskatījos dažas no šīm pārraidēm, mani nepameta kāda frāze, kas ‘lidinājās’ manā galvā, atkal un atkal atgādinot par sevi - “Bezsvara Stāvoklis”.
Svars ir tas, kas mūs ‘spiež’ pie zemes; mēs sakām: ‘no svara’ un tas nozīmē, ka tas ir nozīmīgi; svars ir vērtība un svarā ir vērtība; VIP latviski tulkojas, kā Ļoti Svarīga Persona. Šo sarakstu, iespējams, varētu turpināt.
Mēs visi apzināti vai neapzināti, vēlamies būt svarīgi, nozīmīgi, atstāt pozitīvu iespaidu uz saviem draugiem un pārējiem. Daudziem no mums ir sapņi un zvaigznes pēc kurām tiekties, zvaigznes pēc kurām līdzināties. Bet. Tik daudz kas no šī cilvēku iedomātā svarīguma un tukšas slavas pēc kā ļaudis dzenas, patiesībā, mūžības priekšā ir nesvarīgs.
Un šajā dziesmā es apspēlēju un aicinu uz brīvību - nedomāt tik daudz par savu svarīgumu un nedzīties pēc nozīmības cilvēku acīs, bet tā vietā izbaudīt ‘bezsvara stāvokli’ un domāt par mūžības lietām un vērtībām.


aivis.

Gaidot

Ieskatījos sava datora Audio albumos un 'uzdūros' šim skaņdarbam. Tā nosaukums ir "Gaidot".
Sāku klausīties un man par pārsteigumu sapratu, ka tas ir manis paša spēlēts - 'komponēts' būtu par skaļu teikts, jo notis netiku pierakstījis un arī to nespētu, jo esmu mūzikas valodas analfabēts.
Savā prātā mēģināju atsaukt to laiku (2005. g. 30to decembri kuru esmu minējis šī skaņdarba faila nosaukumā), lai atcerētos, kāpēc tas saucas "Gaidot". Varbūt šī mūzika radās gaidot Jauno Gadu, atverot jaunu tīru lapu manas dzīves grāmatā; varbūt gaidot sniegu, kas reizēm ziemā pilsētā neaizkrāso tās netīrību; bet varbūt gaidot Dievu, lai tas uzrunātu manu dvēseli ienesot tajā mieru...

Mūsu Tēvs Debesīs

vārdi: Mateja 6:9 - 13

 

Mūsu Tēvs Debesīs
Slavēts lai top Tavs svētais vārds
Lai nāk Tava Valstība
Tavi nodomi īstenojas
Uz zemes šīs un arī debesīs,

Jo Tev pieder Valstība

Dodi maizi dienišķo
Tevi lūdzamies, mūsu Dievs
Un piedodi mūsu parādus,
Kā arī mēs piedodam tiem,
kas parādā ir mums

Jo Tev pieder Valstība

Lūdzamies kārdināšanā lai nekrītam
un negrēkojam;
Lai ļaunais mūs savā varā nepārņem,
Bet Tavā spēkā lai ienaidnieku uzveicam

Jo Tev pieder Valstība, gods un vara
Mūžīgi, mūžīgi, Āmen.

7 Samuraji

by abners

Dažas dienas atpakaļ noskatījos filmu "Septiņi samuraji" - Klasika, 1954 gada filma, kas saņēma pāris Oskarus un balvas citos kino festivālos. Daudzus gadus atpakaļ (vēl Padomju laikā) šo filmu biju redzējis. Šķiet, ka toreiz jau biju aizrāvies ar austrumu cīņām un gāju uz kinoteātri ar lielu sajūsmu nosaukuma dēļ vien. Atceros to, ka tas, ko no šīs filmas toreiz sagaidīju, tieši to nesaņēmu, BET tāpat arī atceros, ka tā uz mani atstāju paliekošu iespaidu. Tāpēc šoreiz pirms filmas skatīšanās man bija līdzīgas izjūtas (excitement*) - atgādināt sev toreiz piedzīvotos iespaidus. Es ticu, ka tas, ko es dzirdu vai nedzirdu; redzu vai neredzu; saprotu vai nesaprotu; kam ticu vai neticu; ko pieņemu vai nepieņemu; gribu vai negribu - ka tas viss ir atkarīgs no manām vērtībām un tā, kam es gribu ticēt. Tāpēc arī šo filmu dažādi cilvēki var skatīties un redzēt dažādi.
Filmas notikumi risinās 16 gadsimta sākumā, Japānā, kas ir pilsoņu karu pārņemta. Šajā laikā zemnieki ļoti cieta no daudzām nežēlīgām bandām, kas siroja un postīja un laupīja ciemus. Filma ir par kādu ciemu, kas uzzināja, ka pēc ražas novākšanas viņiem uzbruks viena no šādām bandām, atņemot un izpostot visu, kas viņiem pieder. Tāpēc, lai sevi aizstāvētu ciema ļaudis meklē palīdzību pie *samurajiem. Un te arī sākas visinteresantākā šīs filmas daļa - samuraju meklēšana un aicināšana.
Cik gan daudz te ir paralēles ar mūsu dienām - ar mūsdienu 'samurajiem'! Es šīs paralēles velku tieši ar mums, kā kristišiem - kādi mēs esam un kādiem mums vajadzētu būt.

Samurajs - feodālajā Japānā samurajs bija augstdzimušas cilts kareivis, kurš sekoja 'bušido' kodeksam/ likumam - ētikas kodeksam, kas bija izplatīts feodālajā Japānā, kas nozīmēja/ aizstāvēja bezierunu uzticību savam kungam/saimniekam, lai ko arī tas maksātu un paklausību visās lietās, vērtējot godu augstāk par savu dzīvību.

Kristietis - augstdzimis (dzimis Dieva ģimenē) / Jāņa 1:12,13
kareivis Dieva armijā, kas caur viņam uzticēto Vēsti (Vārdu kā zobenu) nes glābšanu cilvēkiem, kas to vēl nav piedzīvojuši. / 2.Timot. 2:3,4; Efeziešiem 6:10-18; Ebr. 4:12
seko Dieva Likumam (Dieva Vārdam), / 2.Timot. 3:16,17
paklausīgs Dievam, savam Kungam visās lietās / Jāņa 14:21,23
uzticība Kristum, Viņa godu vērtējot augstāk par savu dzīvību / Lūka 9:23-26

Kāds es esmu iepretim tam, kādam man vajadzētu būt? Vai es apzinos to, kādam man vajadzētu būt un kā es to savā dzīvē īstenoju un kā uz to tiecos, lai būtu par Dieva samuraju?

Priekš manis šīs filmas visinteresantākā daļa ir samuraju meklēšanu un aicināšana. Te arī parādās katra samuraja patiesā būtība - katra vērtības, prasmes, raksturs un sirds - to, kas atsaucas un kas neatsaucas Aicinājumam / Uzdevumam. Daži aicinātie samuraji ir augstprātīgi un iedomīgi, citam svarīgs ir piedāvājuma izdevīgums - Tādi vēl apvainojas par šādu pazemojošu piedāvājumu.

Tālāk ir filmas citāti no sarunām ar/ par tiem samurajiem, kas atsaucās Aicinājumam:

- Pēc sarunas un pārdomām, par piedāvāto uzaicinājumu:
"Es pieņemu tavu aicinājumu, jo tavs raksturs mani fascinē..." (fascinēt - ieinteresējoša ziņkārība/ šķiet interesants, rada ziņkāri)
"...Visnozīmīgākās draudzības nereti veidojas caur gadījuma rakstura satikšanos"

* * *

- Uzrunājot kādu citu aicināto: "Es gatavojos sīvai cīņai. Tā mums nenesīs nedz naudu, nedz slavu. Vai vēlies pievienoties?" - "Jā!" , skanēja ātra atbilde no kāda cita aicinātā samuraja.

* * *

- Sarunā ar kādu citu samuraju, jautājot viņam par kaujām, kurās viņš ir piedalījies: "Vai esi piedalījies cīņās? Vai esi daudzus nogalinājis?" Atbilde: "Ir neiespējami nogalināt visus, tāpēc es parasti bēgu"Man patīk par šo atbildi domāt, kā par kārdinājumiem, kas mums uzbrūk kā ienaidnieks. Vai reizēm tas nav labākais risinājums izvairoties no tiem?!

* * *
Sarunā par vēl vienu no septiņnieka pirms viņš pievienojās:

"Viņš ir neparasti labs (fantastisks) - vīrs, kas ieinteresēts tikai tajā, lai pilnveidotu savu prasmi"
___________________________________________

* Excitement - Diemžēl Latviešu valodā nav šāda vārda, kas tik labi izteiktu to, ko tas nozīmē. Un maldās tie, kas domā ka ir. 1)dzīvīga un uzmundrinoša prieka sajūtas 2)emocionāls uzbudinājuma stāvoklis

2008. mūsu Kunga gads

1. Janvāris - Biķernieku mežs, Rīga.

Mūsu Kunga gads - šī ir pirmā doma, kas ir pildījusi manu prātu vecajam gadam aizejot un jaunajam atnākot, JO (šis nav 'reperu' un jauniešu lietotais YO ) - tātad jo..
Jo daudzos apsveikumos draugiem_lv varēju lasīt par Jauno žurkas gadu - žurkas gads lai tāds un žurkas gads lai šitāds. Ka tik lai tas nav shit' tāds un ja būs, tad vainīgais grēkāzis būs Žurka.
Bet man pārdomājot Jauno gadu, kāds šis gads jeb KĀ (KURA) šis gads ir priekš manis, prātā nāca ka agrāk / senākos laikos cilvēki gadu tā arī minēja - mūsu Kunga 'tajā un tajā' gadā ...
Tāpēc man šis 2008. ir vēl viens mūsu Kunga gads. Bet kas pats ir savas dzīves saimnieks un kungs, tas var pa-zemoties žurkas priekšā un tad arī nav jābrīnas, ka gads paiet shit' tāds.


"Daudzi ļaudis saka, "Kad mēs piedzīvosim labākus laikus?"
Kungs, raugies uz mums ar smaidu, lai Tava labvēlība spīd
pār mums.
Tu esi pildījis manu sirdi ar daudz lielāku prieku nekā viņiem
bāgātīgas jaunās labības un vīna ražas laikā.
Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo Tu vien, Kungs, dari,
ka es droši dzīvoju."

( Psalms 4:7-9 / VPVB )

Rīta dziesmiņa

Rita dziesmina.mp3

Kāpi, dziesmiņa,
Diewam augstībā !
Debess spožums zemē dodas;
Jauni spēki manim rodas
Iet pie darbiņa,
Gods Tev augstībā !

Skaidru gara prāt'
Sūti man jel klāt'
Wienumēr par dwēs'li gādāt,
Labu gribēt, labu strādāt,
Ļaunumu atstāt,
Dod man gaišu prāt' !

Sirds lai priekus jūt,
Ne pēc mantām gūt;
Lai ar' maz, bet jāpietiekas,
Kaut ar' trūkst, lai diezgan liekas. -
Šī sirds mierība
Lai spīd nestundā !

Cerēt, paļauties,
Bēdām nedoties !
Diews ! dod jel, kamēr še mītu,
Kad es stāvu, waj kad krītu,
Bēdās dod mums spēt
Tewim uzticēt !

Kāpi, dziesmiņa,
Diewam augstībā !
Saulīt, lēnām manim spīdi,
It kā bērnu dienās smīdi,
Un pat miršanā,
Lai skan dziesmiņa !

Vārdi: H. Lieventāls
(agrākais Biržu un Salas draudzes ērģelnieks un skolotājs.
Dzimis 28. martā 1803. gadā Ļaudonā, miris savā darba vietā 1877. g.)
Muzika: abners /dec. 2007


Kādu rītu lasīju senu dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Smaidi un asaras", "ko latwiskā rakstniecībā sakrājis Kaudzītes Matīss" (izdota 1904. gadā).
Manu uzmanību piesaistīja šī "Rīta dziesmiņa" - kas ir brīnišķīga lūgšana 'svētajam un vienīgajam valdniekam, ķēniņu Ķēniņam un kungu Kungam, kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt - Viņam lai ir gods un mūžīga vara!' /Pāvils Timotejam 1.vēst. 6:16

Tajā rītā paņēmu rokās ģitāru un gribēju šo dzejoli nodziedāt un tā šī melodija 'atnāca'.
Pāris nedēļas vēlāk, kad mājās dziedāju šo dziesmu, domāju - 'tā kā Lieventāls bija muzikants/ ērģelnieks varbūt, ka viņam šai "Rīta dziesmiņai" arī bija melodija.' Bet tie, kas to varētu zināt ir mūžībā, ja vien kādā baznīcā nav palikusi kāda viņa nošu burtnīca, jeb grāmata, kur šī dziesma varētu būt atrodama.

"Katrs Rakstu mācītājs, kas ir kļūvis par mācekli Dieva Valstībā, ir līdzīgs nama saimniekam, kurš no savas noliktavas zin izcelt laukā gan jaunus, gan senus dārgumus - tieši to, kas tev tajā mirklī nepieciešams." /Mateja 13:52 (BSLV extend.)

Vēsturisks eksponāts jeb 'Ja šīs Durvis runātu'

Trīs portreti - atrodi trešo!

Ziņa VEF KP ļaudīm: Ja es nebūtu fotogrāfējis šīs burvīgās meitenes, es nebūtu ievērojis šīs vēsturiskās Durvis, kas ir vērtas droši vien vairākus miljonus reižu. Pa Tām uz skatuvi ir gājušas daudzas Latvijas slavenības. Skatījos un brīnījos uz šo VEFa unikālo eksponātu un domāju: 'cik gan ilgi tas vēl kalpos šajā tik straujo izmaiņu laikā'. Tiem, kas agrāk vai vēlāk nāks un cels Tās ārā, tas būs kā nevērtīgs atkritums, kuru 'čortojoties' to smaguma dēļ strādnieki lādēs atkritumu konteinerā pat neziedojot sekundi savu domu, lai aizdomātos par to, cik un kādas rokas Tās ir sveicinājušas. Bet es pieņemu, ka ir cilvēki, kas vēlētos Tās saglabāt vēsturei, kā pieminekli, kas piedzīvojis un pārdzīvojis daudzas paaudzes un laikus.
Ja kāds uzņemtos šo Durvju saglabāšanas darbu, būtu interesanti, ja tie, kas par tām ir gājuši atstātu savus autogrāfus, jeb pat pielipinātu savu fotogrāfiju...

Big Love

Kas var būt labāks par šo!

clipped from www.youtube.com

Kas es esmu?

Šajā nedēļā man no prāta nekādīgi neizkrīt divas reklāmas - viena no tām "garantē" veiksmi, otra - "palīdz" tev (un citiem) saprast Kas tu esi.
Tā kā Latvijas Radio 1 Rīta Rosmes vairs nav, atliek pašam nedaudz paironizēt par Labākas dzīves noslēpumiem.


Reklāma, kas garantē veiksmi piedāvā iegādāties mobīlo Partneri, ar to tad arī pietiek, lai veiksme pati atnāktu.
Šī bilde savukārt ir mana atbildes Reklāma, pasmīkņājot par tik stulbiem apgalvojumiem. Un vispār - vai mobīlie, kas domāti saziņai un kas tagad aprīkoti ar visādām "fīčām" mūs drīzāk neattālina vienu no otra?

Otra reklāma mums apgalvo, ka tavs pulkstenis parāda kas tu esi.


Jā, - ko nu tur par Laika rādīšanu. Tam pulkstenis mūsu laikos vairs nav nepieciešams. 'A vot', ja tu nekas nēesi, atliek tikai nopirkt pulksteni, kas parāda KAS TU ESI. Nu gluži kā kādreiz bija burvju spogulīši, tagad ir burvju pulkstentiņi.
Un ko man darīt, ja man nav tāds pulkstenis, kas PARĀDA KAS ES ESMU?
Bet ja nopietni - man ir pulsktenis, kas man atgādina par draudzību...

... un ko rāda Tavs pulkstenis???

Domu burbuļi

Laiks iet, dienām aizskrienot vēja spārniem. Reizēm Tās ir tik līdzīgas viena otrai, ka nevar manīt nekādu progresu - ne dzīvei, ne domām, ne attiecībām. Tikai dēla bildes, kuras šad tad uzbildēju, liecina, par to ka dzīve rit uz priekšu savu gaitu. Arvien no jauna dzīvoju ar apņemšanos, ka šoreiz 'blogošu' biežāk, bet laiks paiet un domu vārdi, kas dienas laikā ir lidinājušies mana prāta debesīs, tur arī paliek, kā ziepju burbuļi, kas pēc laika izgaist.
Negribu dzīvot ar domām par pagātni, bet liels gandarījums man bija, kad beidzot (pēc trīs gadiem) saņēmos un pabeidzu aprakstu par savu eksotiskāko, bet arī īsāko ceļojumu - uz Malaiziju, ko pievienoju Draugiem.lv ceļojumu aprastiem. Līdz ar aprakstu izveidoju arī bilžu galeriju.
Pašlaik brīvajā laikā cenšos sakārtot savu mājas lapu, kurai esmu atradis labāku serveri, bez reklāmām, tāpēc arī vēlos lai visi mani domu burbuļi nepagaist, bet kāds tomēr paliek manā atmiņu LĀDĒ.

Šūpuļdziesma 2

"Laiks ir gulēt iet ..."
Džošs savā pagaidu gultā, kamēr pie mums ciemojas EmEnEm(s)

Šūpuļdziesma jeb Kādas dienas noslēgums

Šodien notika gatavošanās Džoša vecāsmammas un viņas māsas atbraukšanai. Tika kārtota un pārkārtota māja, lai izmitinātu savus radiņus. Abām "tantēm" vārdi sākas ar M (Margareta un Marila), tāpēc abas māsas ir ieguvušas iesauku M & M, kā mazās apaļās, podziņām līdzīgās, šokolādes konfektītes. Vēl šī vārdu kombinācija nedaudz skan pēc EmenEm, jeb Eminem.
Vēl pie visa šī gatavošanās "ļembasta" klāt ir arī tas, ka mūsu kāpņu telpa tiek remontēta - tā pamatīgi, pat cementētas durvju priekšu platformiņu grīdas.
Džošs šī iemesla dēļ pāris dienas nav bijis ārā, svaigā gaisā un varbūt tāpēc šodien bija diezgan "piņkšķīgs". Bet vispār, kopumā ņemot, viņš ir ļoti jauks puika.
Šovakar, pēc savām vakariņām, dodoties uz "guļu", viņš bija diezgan nemierīgs un raudulīgs. Nevarēja saprast vai viņš grib vēl ēst, jeb vēl grib padzīvoties augšā. Viņu nomierināt nelīdzēja pat viņa jaukais "muzikālais runcis". Tad es nolēmu uzspēlēt viņam kādu dziesmu ģitāras pavadībā. Pēc tam, kad pāris dziesmas biju nospēlējis, sāku spēlēt akordus tāpat vien, pie melodijas mēģinot pielikt arī kādus šūpuļdziesmai līdzīgus vārdus. Tā man radās Šūpuļdziesma Džošam:

Laiks ir gulēt iet
Jāver acis ciet
Lai eņģelis saviem spārniem
Tevi sedz

Lai miegā satiktu
Tu, dārgo Jēzu
Un Viņš tev teiktu
Cik ļoti tevi mīl

Lai tu izaugtu
Un Viņu godātu
Un vienmēr slavētu
Mūžīgo Dievu

Šī tēva lūgšana dēlu ieaijāja, radot tēvā dziļas jūtas un mīlestību pret savu mazo lolojumu, bet mazo "pārceļot sapņu un miega pasaulē", kurā eņģelis viņu sedz ar saviem spārniem un Jēzus viņam saka: "Es tevi ļoti mīlu, mans mazais bērns".

"Reiz dzīvoja klavieres" jeb "Kāds augšāmcelšanās stāsts"

...Reiz dzīvoja klavieres.

Mans mūžs iesākās Rīgā 1874. gada 18. septembrī, ja var ticēt tam, ko kāds fabrikas strādnieks ar zīmuli ierakstījis uz kādas no manām koka daļām, to iekšienē. Atšķirībā no cilvēkiem, kuriem tāls ceļš ejams līdz tie izaug un pilnveidojas, es savā dzimšanas dienā biju pati pilnība, eleganti skaista savā izskatā un burvīga savā skanējumā.
Savā garajā mūžā esmu redzējusi dažādus likteņus, cilvēkus nākam un ejam, piedzīvojusi vairākus karus un varu maiņas, bet mans uzdevums vienmēr ir bijis un palicis viens un tas pats – priecēt cilvēkus ar savu skanējumu. Cilvēki ir nākuši pie manis gan priecīgos, gan arī skumjos brīžos un viņu pirkstiem saskaroties ar manējiem, stāstījuši man savas dvēseles noslēpumus un es vienmēr ar prieku un līdzjūtību esmu viņus uzklausījusi un tos mierinājusi ar savas “dvēseles” skaņu.
Bet gadi gāja un kaut arī mans izskats nebija zaudējis savu eleganci un skaistumu, tomēr mana skaņa vairs nebija tāda kā agrāk un tādēļ mana “dvēsele” aizvien biežāk klusēja. Pavisam reti kāds atnāca pie manis, lai padalītos ar mani savas sirds noslēpumos. Es kļuvu par mēbeli bez sirds un daudzi cilvēki pat nemanīja kas es patiesībā esmu. Tā pagāja vairāki gadi…… .

Reiz dzīvoja cilvēks, kurš savas dienas gaitas un domas reizēm aprakstīja savā dienasgrāmatā un vienā no tās lappusēm bija lasāms sekojošais:
“Šodien turpinu iesākto darbu pie klavierēm. Cīnos ar brusām, kuras nepieciešams izzāģēt, lai atbrīvotu vietu jaunajai skaņas “dvēselei”. Šo rindu rakstīšana vedina manas domas uz kādu līdzību ar mums cilvēkiem – ar mūsu garīgo dzīvi.

Mūsu jaunā dzīve Kristū ir TAS jaunais instruments, kas ir LIELĀKS, SKANĪGĀKS un lai tas ietilptu/ iederētos KORPUSĀ/ RĀMĪ, mums ir kaut kas jāmaina, no kaut kā jātiek vaļā, - no tā, kas traucē. Mums ir kaut kas “jāizzāģē” no vecā, ierastā, kas ir bijis mūsu dzīvē, kas ir balstījis iepriekšējo “instrumentu”. Karkass (mūsu ķermenis) paliek tas pats, bet jaunajai dzīvei mūsos ir nepieciešamas pārmaiņas – kaut kā “izgriešana”. Tas no mums prasa laiku un pūles, bet rezultāts dod milzīgu gandarījumu un prieku.
Iepriekš es skatījos uz ŠĪM KLAVIERĒM un domāju – “Cik žēl, ka tās neskan. Tās gan skaisti izskatās, bet dzīvība tajās nav ”. TAGAD skatoties uz tām manī ir milzīgs prieks – tās ir gan skaistas, gan arī skaisti skan – ir gan skaistas, gan arī ar jaunu skaistu skaņu, JAUNU DVĒSELI UN GARU – JAUNU DZĪVĪBU,”

Tāds ir mans AUGŠĀMCELŠANĀS stāsts – jaunas dzīvības sākums.
Es joprojām esmu Rīgā, tikai TĀ ir kļuvusi par 131 gadu vecāka.


ar patiesu prieku un mīlestību uz jums, cilvēkiem.

Klavieres




Kristus arī ir Augšāmcēlies !!!

Ir nu gan keza ar tiem datoriem. Izraadaas, ka nevaru neko ierakstiit teksta lodzinjaa. Tas nedarbojas - taapat kaa mans yahoo e-vestulu suutiishanas logs. Taa nu izmantoju sho 'hello' 'logu' lai 'blogotu'. Peedeejaa laikaa esmu bijis galdnieks - konstateeju, ka labaak un leetaak ir 'buuveet' plauktus pasham, nekaa pirkt 'par bargu daudu' gatavu veikala preci. Taa nu sapirku materiaalus un 'keeros veersim pie ragiem'. Ir tik patiikami pasham uztaisiit plauktus - taadus, kaadus tos veelos redzeet, lai tie buutu kaa apavi, kas ir tieshi laikaa. Taa nu meeriiju un ziimeeju, zaageeju un urbu, skruuveeju un klaudzinaaju liidz "manas meebeles" bija gatavas. Un kaads gandariijums!!!  

Pieauguši vai bērni

Džošua - ar bērna acīm skatoties pasaulē


Vakar centos uzrakstīt kaut ko jaunu savā "blogā", bet dators bija niķīgs, tāpēc vairāk par bildēm tā arī nesanāca "ielikt". Angļu variantā izdevās "ieblogot" iecerēto un kaut ko līdzīgu biju domājis uzrakstīt arī latviskajā variantā, bet gultā guļot un klausoties BBC World Service radio vilni manas domas "aizklīda" kur citur - domas par ko citu, ko šeit, Jauno Gadu iesākot, rakstīt.
Lielajā Instrukciju Grāmatā ir rakstīts: "Priecājieties ar priecīgajiem un raudiet ar tiem, kas raud" un vēl: "Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks līksmot"

Mūsu ģimenei šis laiks ir bijis prieka un līksmības laiks, Džošu šai pasaulē sagaidot. Ap mums nav trūcis arī cilvēku, kas priecājas līdz ar mums. Šī jaunā dzīvība mūsu dzīvēs ienes jaunas pārmaiņas un pienākumus, jaunus priekus un raizes. Daudzko šajā pasaulē mēs gribam uzskatīt par savu, pie tā turoties un baidoties pazaudēt - gods (reputācija), slava, manta un arī cilvēki. Bet vai mēs esam tā visa īstie īpašnieki? Cik liels atstatums ir starp prieku un bēdām? Bāgātību, kas tev ir šodien un nabadzību, kas var tevi piemeklēt rīt? Veselību un slimību? Dzīvību un nāvi?
Vai tas nav mirkļa jautājums? - Šis atstatums var būt mirklis, kas vienā brīdī izmaina visu, liekot mums apzināties, ka esam kā māla trauki, atgādinot, ka "mēs neesam tik stipri (un vareni) kā domājam" (Rich Mullins)
Kā mēs visi esam dzirdējuši, tā ir kļuvusi par realitāti daudziem tūkstošiem cilvēku, kuru dzīves uz visiem laikiem ir mainījis Cunami vilnis, kas vienā mirklī daudzu cilvēku idilli ir pārvērtis par visļaunāko murgu.
Ko mēs mācīsimies no šī mirkļa traģēdijas? Vai atkal vainosim kādu (piemēram Dievu) par visu notikušo, jeb pieaugsim gudrībā un žēlsirdībā, mīlestībā un līdzjūtībā pret citiem? Vai nocietināsim savu sirdi vai ļausim tai "atkust"?
Šajā Cunami traģēdijā gāja bojā daudz bērnu, kuri savā "bērnišķībā" nenojauta draudošās briesmas un bija par mazu un nespēcīgu, lai laikā izglābtos.
Mēs pieaugušie varbūt nenojaušam paši savu bērnišķību, rotaļīgi spēlējoties pie katrs savām nāvi nesošām jūrām. Vai paliksim bērni šīs pasaules smilškastē jeb tomēr kļūsim pieauguši, paturot prātā, ka reiz mēs arī "atstāsim šo zemi"?

Mans mazais

Džošua 24-11

Te nu es atkal esmu. Kāds, kas pa reizei te "iemet aci", varbūt jau sāka domāt: "Vai tik viņš jau nav atstājis šo zemi?"
Tad nu varu teikt, ka - tepat vien "karājos" ("hanging around").
Tik daudz kas ir noticis šajā mēneša laikā (par ko angļu valodā varēja palasīt http://ilsters.blogspot.com/), bet "latvju rakstus" biju pametis novārtā.
Kas tad ir noticis manā dzīvē pirms atstāju šo zemi ?
Lielais Tētis arī mani ir darījis par tēti, uzticot man jaunu dzīvībiņu, dāvājot mums ar Sāru dēliņu Jozua, jeb sarunvalodā - Džošu. Šim lielajam notikumam (kas atgadījās divi mēneši par agru) kā "piedeva" vēl bija pārvākšanās uz jaunu dzīvokli. Tā nu man sanāca citi pienākumi un dienasgrāmatas rakstīšana nebija manu darāmo darbu sarakstā. Nevarētu teikt, ka nu viss ir beidzies - tagad tikai viss sākās (ar Džošu). "Papīri" arī vēl nav nokārtoti (dzimšanas apliecība utt.).
Tā nu "jaunā maiņa" sāk savu ceļu starp burtiem un cipariem; meliem un patiesību; jauno un veco; pagātni un nākotni; zināšanu un nezināšanu- pretim dzīves noslēpumiem un to atklāšanu.
Cik brīnišķīgi ir zināt savu mērķi - īstās Tēva mājas, citādi varētu pārņemt izmisums par dzīvi, kas jau sāk "rietēt". Ir jocīgi justies kā divdesmitgadniekam un tomēr apzināties, ka es vairs tāds neesmu, tāpēc arī mans "gada citāds" ir:
"Tev nav dvēsele. Tu pats esi dvēsele. Tev ir miesa (ķermenis)." / C.S.Lewis 
Tu esi persona. Tava būtība ir tas, kas ir tavā "čaulā". Miesa ir kā apģērbs. Tāpēc arī uzmanība vairāk ir jāpievērš TEV - tavam īstajam TU, nevis tavai "čaulai".
Tuvojas Kristus dzimšanas diena! Vai es (tu) to svinēšu(si) kopā ar jubilāru?

Sirds

Atkal jau kādas dvēseles ir atstājušas šo zemi, kas man no jauna ir bijis par atgādinājumu, ka neesu te uz palikšanu.
Tas ir tik jocīgi, ka citu dzīves un nāves mūs iespaido vairāk, citas mazāk, citas vispār neiespaido.
Šajās dienās Latvijā pārdomājām Sergeja Žoltoka pēkšņo "aiziešanu". Bija tik jocīgi piedzīvot stipras emocijas - dvēseles skumjas. Tāpat kā Radio SWH sporta komentētājs, kas no rīta paziņoja par vienīgo "jaunumu" gandrīz apraudājās, tāpat arī es. Ir tik jocīgi izjust kaut ko tādu par tev pilnīgi svešu cilvēku. Tā ir kā mistērija. Tu nesaproti kāpēc tā jūties.
No visiem Latvijas hokeja izlases spēlētājiem man Žoltoks likās viens no jaukākiem cilvēkiem, kaut arī nemaz nepazinu ne viņu, ne viņa raksturu, ne arī viņa draugus. Vienkārši likās, ka viņš ir sirsnīgs, bez iedomības un patiess. Un tas varbūt ir pietiekoši, lai cilvēka sirds būtu pietiekoši "liela" lai saviļņotu citu cilvēku sirds jūru.
Zinu tikai vienu - ka mans Tēvs viņu pazina, jo Viņš bija viņu veidojis jau mātes miesās un mīlējis viņu vairāk par visu mūsu - cilvēku mīlestību. Kādas bija viņu savstarpējās attiecības, to es nezinu, bet gan jau "kādu dienu" es to uzzināšu, kad būs pienācis mans laiks atstāt šo zemi.
Bet līdz tam es mēģināšu "auklēt" savu sirdi, lai tā būtu kā zelts, nevis kā sarūsējis bleķis vai kā sapuvis koks...

Aka

Īsti nezinu ko rakstīt, tikai tāda sajūta, jo ilgāk neko nerakstīšu, jo grūtāk būs atrast vārdus.
Varbūt neesmu rakstījis arī tāpēc, ka šķiet, ka neviens tāpat šos "blogus" nelasa, bet tā man neklājas domāt, jo es to daru galvenokārt sevis pēc, nevis priekš citiem.

Varbūt esmu tukšā. Varbūt mana dvēsele ir tukša un man jāiet uz "aku" pasmelt 'dzīvo ūdeni'.
Cik laimīgs es varu būt zinot, kur ir AKA un kā šo dzīvo ūdeni iegūt. Daudzi cilvēki ap mani droši vien dzīvo pastāvīgās garīgās slāpēs nezinot par šo AKU un mūžīgās dzīvības avotu, bet es slāpstu aiz sava slinkuma, zinot kur tas atrodas.

Bet ko darīt, ja neslāpst?

Prasi slāpt
slāpt iedos
/kaspars dimiters