Visam, ko es šeit uz zemes daru vajadzētu atspoguļot manu piederību un manu gatavošanos Debesu Valstībai, kur ir īstās mājas visiem tiem, kas pieder Kristum.
Pirms atstāju zemi, vēlos būt par "ceļazīmi" tiem, kas meklē īsto ceļu un īstās mājas savai nemirstīgajai sirdij.
Šķiet, ka Latvijas televīzijā vēl 90to gadu sākumā (jeb vidū) tika rādīts "Zelta Sietiņa" deju uzvedums "Velniņi". Toreiz es šo uzvedumu pat skatījos un domās atgriezos par aptuveni 10 gadiem attālā pagātnē. Uz šodienu Laika Rats ir ritējis vēl par kādiem padsmit gadiem uz priekšu... un te nu es esmu, savienots ar Pasauli, "ķimerējoties" ap videomagnetofonu un datoru, kurus es cenšos satuvināt vienu otram, lai tie atrastu kopīgu valodu, pateicoties kādam Ķīnā ražotam manu "sapņu tulkam", kas šiem palīdz saprasties savā starpā...
Es joprojām apbrīnoju šīs jaunās tehnoloģijas, - kā tās darbojas, paverot mums durvis no pagātnes šodienā un rītdienā... tādējādi dators mūsu mājās jau ir kļuvis par Laika mašīnu, kurā mēs ceļojam gan pagātnē, gan nākotnē, gan pasaulē, gan kosmosā, gan reālajā, gan sapņu pasaulē, gan arī mērojot kādu neredzamu ceļu uz viens otra sirdi...
Tā, -
aizsapņojos sēžot pie savas Laika mašīnas stūres, kuru esmu ievadījis 80tajos gados un kā dēļ arī top šis bloga ieraksts.
Droši vien, ka šis arhīva videomateriāls, kuru esmu "uzracis" savos videokasešu fondos savu vērtību atradīs tikai pie tiem, kas sevi šeit ieraudzīs bērna sejā, jeb kā pusaudzi, atceroties aizgājušos laikus un kādas piemirstas sejas, uzvandot kādas senākas atmiņas un emocijas, kas laika gaitā jau pagaisušas...
Vai no velniņiem esam pārtapuši par cilvēkiem jeb otrādi, uz to mums jāatbild katram sev pašam, bet Karaļa pilī joprojām notiek gatavošanās Svinībām, bet arī Ceļš uz turieni jāatrod mums katram pašam.
PS. Zinu, ka šis video nav tās labākās kvalitātes, bet pirmie centieni to digitalizēt mana datora cietajā diskā ierakstīja failu ar 64 GB lielu "atmiņas zudumu" (!!!!!). Ceru, ka drīzumā "iebraukšu" šīs jaunās programmas apgūšanā, lai mana datora atmiņa neaizietu "pa pieskari" digitālās pasaules "melnajā caurumā".
PPS. Labprāt saņemtu arī kādu komentāru no jums, kas šeit redzami :)
Lai jums jauka diena!
Lai gan es pagājušo nakt uzrakstītos vārdus un domas pazaudēju elektroniskās pasaules matriksa gaiteņos, tomēr nespēju tām atmest ar roku un pievienot tiem miljardiem citu domu, kas klejo citā dimensijā, tur kur tās dzird Kāds, kas ar vārdu Radīja šo pasauli.
Mana iecere nebija veidot apceri, tāpēc rakstīju to tieši draugiem blogā, jo domāju, ka pavisam drīz spiedīšu pogu "Publicēt", bet domas raisījās un aizveda mani pagātnē, izceļot no maniem atmiņu kambariem pagātnes piedzīvojumus un izjūtas, kuras laika gaitā plēnējušas.
Tā ar mums šodien ik pa laikam notiek, kad pazaudējam rakstīto, kad rokas raksts ar spalvu uz pergamenta ir nostumts malā un nomainīts pret datorpogām un vārdiem, kas parādās uz ekrāna.
Tātad! Pēc šī pagarā ievada varētu sākt arī ar vakardienas domu restaurāciju, bet varbūt, ka tie būs citi vārdi un citi teikumi, bet cerams ar to pašu garu un noskaņu.
_____________________
Šajās dienās domājot par barikāžu laiku 20 gadu attālā pagātnē, manī bieži ieskanas kāda Kaspara Dimitera dziesma, kas mums atgādina par to nebrīves laiku, kuru daudzi no mums ir piedzīvojuši, bet jau paspējuši piemirst. Dzīve mūsu brīvajā Latvijā kādam no mums ir vieglāka, kādam grūtāka, bet es nedomāju, ka ir daudz tādu latviešu, kas gribētu atpakaļ Padomju režīmu ar dzelzs aizkariem un ideoloģiju, kas nospiež un iztukšo cilvēka dvēseli un garu.
Varbūt mūsu tautas sirdsapziņa nebrīvē bija tīrāka, jo mūsos bija sapnis, ilgas un cerība, kuru lolojām, kas uzturēja mūsos svēta gara liesmu, kas mūs šķīstīja. Un toreiz, barikāžu dienās mēs sildījāmies ne tikai ugunskuru siltumā, bet arī viens otra sirds siltumā, kas mūs vienoja un izkausēja mūsu lepnību, egoismu un bailes, mudinot mūs dot nesavtīgi un ziedot to, kas mums katram dots, lai ar to kalpotu cits citam.
Šo domu rakstīšana atsauca manā atmiņā arī laiku pirms barikādēm, kad brīvības elpa jau virmoja sasmakušajā komunisma gaisā, laiku kad veidojās Tautas fronte. Es atcerējos arī 1988. gada vasaru, - studentu dziesmu svētkus Viļņā, kuros arī es piedalījos (par to paldies Aijai Baumanei) un kuru laikā gājienā pilsētas ielās arī es, ar satraukumā trīcošu sirdi, nesu sarkanbaltsarkano karogu. Tur Viļņā, cik man zināms, Baltijas valstu brīvvalsts karogi plīvoja pirmo reizi ....
Brīvības cerības uguns manā pusaudža sirdī dega ar pilnu liesmu, kad tiku deportēts uz militāro dienestu Padomju armijā, tiekot aizsūtīts tālu no mājām pie draudzīgās padomju saimes ļaudīm uzbekiem.
Bet arī tur svešumā, mūsu, - letiņu sirds uguns neapdzisa un mēs kāri ķērām katrs savus pasta baložus ar ziņām no mājām un kopīgi sapņojām par Brīvību, kuras cerība ar katru dienu dega arvien spožāk, kas mūs reizēm pamudināja arī izpausties radoši, gan ar kādu patriotisku zīmējumu jeb dzejas rindu mūsu armijas blociņos.
baigi gribas
'96
baigi gribas vecos laikus
bezcerīgi lētu paiku
kaut ko sarkanu kas plīvo
čeku kas zin kā tu dzīvo
baigi gribas lai kāds vajā
kremli brašu – zvaigzni tajā
siltu pižiku un čaju
maija svētkos lētu haju
baigi gribas mīlēt brāli
sadzīvojot komunāli
katram savu gāzes plīti
diviem vienu kortelīti
baigi gribas algu cietu
prēmijas un siltu vietu
mazdārziņu dzeloņdrātīs
sirdsapziņu vienās vātīs
baigi gribas kilogramu
suņa prieku un vēl BAMu
vēl subotņikus un šņabi
dzert līdz muļķis tu kam labi
baigi gribas spēlēt čiku
mūžam lamāt Ameriku
baigi gribas sliktu dūšu
dzīvi cietumā uz mūžu
baigi gribas goda rakstus
jubilejās neļķu lakstus
varoņzvaigznes bendēm krūtīs
salūtu ka izbirst rūtis
baigi gribas baigi gribas
miličus kas ielauž ribas
komjauniešu melus visus
ļeņinus un sifilisus
baigi gribas dzīvot baigi
tā lai līķa bāli vaigi
peškas mūžīgi lai stučī
šiškas uzpirktie lai ručī
baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
tikai nejust vairs to kaunu
kad šo laiku sauc par jaunu
baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
Ceru, ka šīs Kaspara Dimitera rīmes kalpos par atgādinājumu mūsu piemirstajai nebrīvei un mudinās mūs pateikties Tam, kas maina tautu likteņus un kura vara un spēks ir stiprāks par visām zemes armijām un varām.
"Lai Dievs par mums apžēlojas un svētī mūs, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums!
Lai virs zemes taptu zināms Tavs ceļš, visās tautās Tava palīdzība un svētība!
Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!
Lai priecājas un gavilē tautas, jo Tu taisnīgi tiesā tautas un vadi tautas virs zemes!
Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savus augļus; mūs svētīdams ir svētījis Tas Kungs, mūsu Dievs.
Ir pagājušie jau vairāk kā divi gadi kopš šīm pārdomām, kuras līdz šim "uz papīra" biju uzrakstījis tikai Bloga angļu versijā ar domu, ka to pašu uzrakstīšu arī latviski, bet laiks gāja un latviskā versija tā arī izpalika...
Šīs turpmāk līdzdalītās atziņas (Bībeles panti) un pārdomas nepārprotami bija mana 2008. gada atziņu TOPā. Laiku pa laikam runājot ar cilvēkiem šī tēma atkal "uzpeldēja" manā apziņā, Dieva Garam par to atgādinot. Viens no šādiem atgādinājumiem bija vakar, klausoties svētrunu un beidzot mana vēlme uzrakstīt latvisko versiju realizējās.
Kad "spalvu biju nolicis malā", manā sirdī bija lūgšana par sevi un tiem, kurus pazīstu, - lai mēs piedzīvotu šo Dieva prieku un smaidu, ar kuru Viņš grib apgaismot mūs, ietērpjot mūs Savā Mīlestībā.
_________________________________
Daudzi ļaudis saka, "Kad mēs piedzīvosim labākus laikus?" Lai Tavs smaids, Kungs, spīd pār mums. Tu man esi devis daudz lielāku prieku nekā viņiem ar pārbagātu labības un vīna ražu. Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo tu vien, Kungs, dari, ka es droši dzīvoju.Psalms 4:7-9 / no angļu New Living tulk. Kādu laiku atpakaļ lasot angļu Bībeli, es "uzdūros" šiem 4. Psalma vārdiem. Tā bija Good News Bībeles versija, kur 6. pantā ir teikts: Ir daudzi, kas lūdz Dievu sacīdami: "Kungs, dod ka Tavas svētības vairotos. Parādi mums savu laipnību!" un nākamajā pantā Dāvids dzied: "Bet prieks, ko Tu man esi devis ir daudz lielāks nekā viņiem, kad tiem labības un vīna papilnam." Es nodomāju, "cik brīnišķīgs kontrasts!" - svētības no Dieva var būt kā labklājība, kad tev ir viss dzīvei nepieciešamais - apģērbs, ēdiens, veselība... . Šie Psalma vārdi runā par to, ka ir cilvēki, kas līksmo par pašām svētībām (par pārbagātu ražu). Bet Dāvida prieka avots bija pats Dievs, viņa attiecības ar Dievu un šis Prieks pārsniedz svētību prieku. Kāds prieks ir manā dzīvē? - vai prieks par Devēju jeb prieks par dāvanām?
Kā jau ierasts, atklājot šādus Bībeles pantus, es tos cenšos arī iztulkot latviešu valodā, pievienojot tos savai mūsdienu Bībeles versijai. Bet ar šo tulkošanu, cenšoties tekstu iztulkot pēc iespējas labāk un precīzāk arī oriģinālajam tekstam (es šī darba procesā salīdzinu vairākus tulkojumus un arī ieskatos kādos komentāros), ļoti bieži ir tā, ka tieši tad sākas interesantākais - "apslēpto bagātību" uziešana. Un tas attiecas arī uz šo Dāvida dziesmu. Šajā Psalmā es pēkšņi atklāju, ka Dāvida lūgšana 7. pantā: "Lai Tavs smaids, Kungs, spīd pār mums (New Living) ("Pacel Tu, Kungs, pār mums sava vaiga gaišumu!" (latv. Bīb.)), ir tie paši labi zināmie Dieva svētīšanas vārdi, kurus Viņš deva Āronam par paraugu kā svētīt Savu tautu (4. Mozus 6:22-27)
Kungs runāja uz Mozu sacīdams: "Pavēli Āronam un viņa dēliem svētīt Izraēla ļaudis ar šo īpašo svētību: Lai Kungs Tevi svētī un sargā (rūpējas par Tevi) Lai Kungs raugās uz Tevi ar smaidu un ir žēlastības pilns pret Tevi Lai Kungs parāda Tev savu labvēlību un dod Tev savu mieru." 4. Mozus 6:24-26 / vpvb Manas pārdomas (2-3 gadus atpakaļ) par šiem svētības vārdiem bija atklājums (novērojums), ka Dievs pats saka šos vārdus - Dievs saka, ko teikt un tas nozīmē, ka Viņš vēlas svētīt, pasargāt, spīdēt pār, būt žēlsirdīgs, parādīt Savu labvēlību un dot mieru Savai tautai. Apbrīnojami! Bet vēl fantastiskāk bija atklāt šo "APGAISMO SAVU VAIGU" mīklu, kuru es nekad agrāk nebiju atminējis.
Šie svētības vārdi vienmēr ir bijuši pārāk "svēti" manai saprašanai, vārdi kurus es neskaitāmas reizes biju dzirdējis no mācītāju mutes dievkalpojumu beigās, vārdi, kuru nozīmi es tā arī līdz šim nebiju sapratis. Agrāk ar šiem vārdiem es sapratu, ka Dieva svētums ir tas, kas spīd pār mums, bet ar vārdu SMAIDS Dievs man atvēra šīs Rakstu vietas patieso nozīmi, ļaujot ieraudzīt arī šīs Rakstu vietas un Viņa vārdu loģiku Viņa attieksmē un attiecībās ar savu tautu. - Viņš priecājas par saviem bērniem, viņus redzot Viņš smaida, smaids pats par sevi ir gaisma (smaids ir gaismas sinonīms) un no prieka (smaida - gaiša vaiga) izriet žēlsirdība un piedošana. Tas atklāj Dieva sirdi, to kādās attiecībās Viņš ar mums vēlās būt - kā Tēvs ar bērniem - tas ir tik saprotami un loģiski. Dusmas dara pretējo (kur nav piedošanas tur pastāv sods (sodīšana) un atriebība). Dusmīga seja ir arī kā simbols tumšai (apmākušai) sejai un tādu bieži savā apziņā cilvēki redz Dievu, Viņa patieso būtību nepazīstot - nepazīstot Viņa patieso Sirdi un Mīlestību. Dievs vēlās "spīdēt pār mums" - būt laimīgs un priecīgs par mums, kas Viņa sejā atspoguļojas kā SMAIDS (vaiga gaišums), kas SPĪD.
Šīs savas pārdomas es gribu noslēgt ar 4. Mozus 6:26-to pantu (apvienojot divus angļu tulkojumus (MSG un NL), kas ir kā līdzība un atspulgs visam iepriekš rakstītajam.
"Lai Dievs raugās tev tieši sejā un dod tev savu mieru"
Šie vārdi man liek domāt par manu dēlu Džošu un viņa gulētiešanas laiku vakaros. Kad viņam bija 3 gadi mums bija izveidojusies tāda tradīcija - viņš gribēja, ka es/ mēs pirms (viņa) gulētiešanas ieguļamies viņa gultā viņam līdzās un lasam grāmatu. Kad grāmata bija nolikta malā un es viņam līdzās guļot gaidīju, kad viņš iemigs, viņš vienmēr pagriezās pret mani un raudzījās man tieši sejā un es esmu pārliecināts, ka tieši šajā mirklī viņu pildīja miers un drošības sajūta, - apziņa par manu mīlestību pret viņu.
"Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo tu vien,
Kungs, dari, ka es droši dzīvoju."
Lai Kungs raugās uz Tevi ar smaidu, lai Viņš raugās tev tieši sejā un dod tev Savu mieru!
Sveiciens visām Līgām, Jāņiem un Jāņu bērniem!!! Mans mīļākais Līgo albūms (Limited edition), ko dzirdēju Latvijas Radio, šķiet 2002. gada Jāņos.Es no šī ieraksta biju tā saviļņots, ka ar nepacietību gaidīju nākamo gadu cerībā, ka to atkal pārraidīs un ka ar kasešu magnetafonu varēšu to ierakstīt, jo CD netika ierakstīts un izdots.
Autors: Jānis Lūsēns Izpilda: Latvijas Radio Koris.
Lieldienu sestdienā Tele Vīzijā skatījos kora "Kamēr..." 20 gadu jubilejas koncertu. Redzēju gan tikai otro daļu, jo mājās pārnācām vēlu. Bet mani TIK spēcīgi uzrunāja Renāra Kaupera (piepalīdzot Ērikam Ešenvaldam) dziesma ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ka tā arvien skan manī. Esmu to noklausījies neskaitāmas reizes un tā vien šķiet, ka ar katru reizi šī dziesma mani aizved arvien tālākā pagātnē, - tajā laikā, kurā dzīvoja mani vecvecāki. Pavisam nesen es pie mammas redzēju tādas viņas vecāku bildes, kuras agrāk nebiju redzējis. Šīs fotogrāfijas ir no 20 gs. sākuma un tajās mani vecvecāki ir redzami gan kā pusaudži, gan kā jaunieši. Šīs fotogrāfijas runā par lielo Laika ratu, kas griežas bez apstājas, kura varā ir pārvērst bērnus pusaudžos, pusaudžus jauniešos, jauniešus pieaugušajos ... . Un tas kas paliek pāri ir šis "mazais bilžu rāmītis", kurā Laiks ir apstādināts, kurā cilvēks saglabā savu bērnību, jaunību, - tos skaistos mirkļus, kurus fotoaparāts fotogrāfa rokās ir fiksējis, mirkļus kas kā atbalss turpmāk atbalsosies no gada uz gadu, gadu desmitos un pat simtos, no paaudzes paaudzē, joprojām runājot uz mums mēmā, tomēr ļoti skanīgā valodā, kas izpaužas tā brīža noskaņā cilvēku sejās, apkārtējā vidē un priekšmetos, sniedzot mums tā Laika liecību un mūsu atmiņas uzturot dzīvas.
"Mazā bilžu rāmītī man ir bilde tava. Citas bildes pasaulē man tik skaistas nava.Tur ir tāds kā novakars, saule laižas slīpi, zelta pienenes tu spraud kafijkannas snīpī.
Tu no zelta esi man, es esmu no vara. Tevi pazinu vēl pirms pirmā pasaul's kara.
Es tad biju resns turks, ķitelī un čalmā, tevi ieraudzīju es Nikolaja galmā.
Vēlāk biju aizsargos (ja nu virsū brūk kas). Tu tad biji aizsardze, cepi āboļkūkas.
Komjaunatnē stājāmies - ienaidniekus grausim! Sapratu, ka esmu es tevī jau līdz ausīm.
Laiki mainās, laiki jūk, laika daudz vairs nava. Mazā zelta rāmītī man ir bilde tava."
No rīta klausijos SWH radio un dzirdēju kādu skumju ziņu un to dzirdot mani pārņēma lielas sāpes un līdzjūtība. Ziņās stāstija, ka Dobeles pusē notikusi smaga autoavārijā, kurā māte zaudējusi savu 5 gadīgo puiku.
Dzirdot šo ziņu es domāju par to, kā justos es..., jo Džošam tagad tieši ir pieci gadi. Šis vecums ir tik interesants, - laiks, kad viņš jau daudz runā, domā, spriež, uzdod jautājumus, jau izpaužas radoši, dungo melodijas, var pats saģērbties, māk skaitīt un zina jau nedēļas dienas utt. ...
Viņā jau ir izveidojusies bērna ticība uz Dievu un viņš jau sajūt nepieciešamību pēc lūgšanas (vakarā, kad viņš iet gulēt viņš grib, ka mēs lūdzam par to, lai viņam nav sliktu sapņu, bet tikai labie). Šis laiks ir arī vēl tīrs un šķīsts, - vēl nesabojāts no apkārtējo - lielo - lielo bērnu un pieaugušo valodas un "zināšanām"
Es domāju arī par to bardaku (nekārtību), ko viņš ikdienas mājā sataisa ... un bieži mēs par to dusmojamies, bet ja notiktu tā, kā šiem vecākiem, kas zaudēja savu puiku, ka viņš no mums tiktu paņemts, tad.....man šis viņa bardaks tik ļoooooti pietrūktu, nemaz nerunājot par visu pārējo, - smiekliem, lēkāšanu gultā, dejošanu, miegaino skatienu vakarpusē....
Un ja mūsos, kas esam tik grēcīgi un egoistiski ir tāda mīlestība, cik daudz vairāk Dievā?! Cik gan pārāka ir Dieva mīlestība uz mums par mūsu mīlestību uz saviem bērniem?! (Mateja 7:9-11)
Es stāvu šeit un man trūkst vārdu Un cik dīvaini, - jūtu, cik labi tas ir Man to vajag vismazāk, lai dzirdētu mani Bet gan saklausīt, kas Tev ir sakāms
Dieva Vārds runā Līsti kā lietus Mazgā manas acis, Lai varu redzēt Tavu godību Lai norimtu un saprastu Ka Tu esi šeit Ļauj man te palikt un atpūsties Tavā svētumā Dieva Vārds runā
Es sajūtos Tavā tuvumā pacelts augstāk Par mūzikas skaņām un troksni, kas visapkārt Viss kas man nepieciešams ir būt ar Tevi Un klusumā sadzirdēt Tavu balsi
Dieva Vārds runā Līsti kā lietus Mazgā manas acis, Lai varu redzēt Tavu godību Lai norimtu un saprastu Ka Tu esi šeit Ļauj man te palikt un atpūsties Tavā svētumā Dieva Vārds runā Es stāvu šeit un man trūkst vārdu Un cik dīvaini, - jūtu, cik labi tas ir
Šis video ir gala rezultāts manī ilgi mītošajai vēlmei, kuru loloju jau vairākus gadus - redzēt sava krusttēva uzņemtās kino lentes 'iz savas bērnības'.
Man pašam šo kino lenti skatoties un apstrādājot, es redzu, ka šīs dažas minūtes ļoti labi raksturo jeb apkopo to "Naurēnu" garu, noskaņu, kas tur valdīja vairākus gadu desmitus, kad pa svētkiem tur kopā sabrauca gan radi, gan arī lielās Ilsteru ģimenes draugi. Un cilvēku skaits, kas tur pa šiem gadiem apgrozījās un ciemojās ir mērojams simtos. Un es ticu, ka ikviens, kas ir bijis šo cilvēku pulkā ir piedzīvojis gan prieku, gan mīlestību, kuru šis svētītais nams dāvāja.
Tuvojas Svētki un tie ir jau klāt. Liela daļa tos svinēs ar lielākām vai mazākām 'izdarībām', katrs pēc savas pārliecības. Citam tie nav iedomājami bez krāsotām olām un šūpošanos, citam bez Kristus Augšāmcelšanās pieminēšanas.
Kāds ir teicis: "Dievs cilvēku ir radījis pēc sava tēla un līdzības un cilvēks Dievam ir atbildējis ar to pašu"
Daudzi cilvēki tic dievam un liela daļa tādam, kas ir pēc viņu līdzības. Arī es kādreiz ticēju dievam kādu es to biju iztēlojies, bet ne tam, kas dāvā nemirstību.
Un šajās dienās lasot Bībeli (1. vēstuli Korintiešiem) es izlasīju labu atgādinājumu, ka: "Mūsu ticība nav balstīta uz cilvēku gudrību, bet Dieva spēku..", "...un Dieva spēks ir vēstī par Kristus nāvi (un Augšāmcelšanos)", "Vēsts ir Kristus un Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība".
Kādam uzcelties no nāves, - tas izklausās pārāk neticami, pārāk fantastiski, bet tur jau ir tas 'sāls aprakts' - tas nav mūsu iedomāta dieva spēkā, bet gan īstā Dieva varā.
Dievs ir pacietīgs un neuzbāzīgs, atklājoties tikai tiem, kas tic Vēstij, jo pēc Augšāmcelšanās Jēzus parādījās tikai ticīgajiem, nevis tiem, kas viņu noliedza.
Kad es dažas dienas atpakaļ veidoju (montēju kopā) vecu kino lenti 'iz savas bērnības', tā manī radīja ne tikai gaišas un priecīgas atmiņas, bet tā nesa arī mūžības elpu, redzot ļaudis kuru šeit vairs nav, bet kuru mīlestība ir palikusi un vēl joprojām silda manu sirdi. Un Dievs man atgādināja Bībeles vārdus, kur teikts, ka talanti, spējas un zināšanas izbeigsies, valodas apklusīs, bet mīlestība pastāvēs mūžīgi. Viss izbeigsies, bet tas kas paliks ir Ticība, Cerība un Mīlestība un lielākā no tām ir Mīlestība.
Un arī par sevi domājot es gribētu, ka mīlestība ir tas kas paliek cilvēku atmiņās un sirdīs, bet Tās avots ir Tajā, kura Lielo Dienu es svinu.
Bet ir vēl kāda Lielāka Diena, kuras Cerību dod mana Ticība un tās atspulgs ir labi parādīts "Titānika" beigu kadros:
Gadalaiki ir dabā, kas atspoguļojas visā savā krāšņumā - katrs gadalaiks nāk ar savām krāsu gammām un gaismas spēlēm, gan dienās, gan naktīs, no rīta ausmas līdz saules rietam un krēslas stundai. Gadalaikiem mainoties, tie nāk ar jaunām dzimšanām un miršanām, kas vērojamas mežos un pļavās, dārzos un laukos. Un gadalaiki ir arī mūsu dzīvē, mums augot un nobriestot un ,cerams, mainoties no fiziskā skaistuma mūsu dzīves pavasarī uz iekšējo skaistumu, kad nesam savas eksistences augļus dzīves rudenī, lai mēs būtu sagatavoti ziemai un ceļam uz Mājām, kas nav cilvēku rokām celtas.
Bezsvara svarīgi ejam mēs cienīgi Pretim mērķiem, kas liekas mums cēls Svarīgi darbi un svarīgas lietas, Par svarīgu personu mūs mēdiji sauks
Bet es labāk bezsvarā lidošu Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu Es bezsvarā lidošu Bez svara svarīgo zem sevis atstāšu
Mēs krātiņos krājam, vai tiešām nepamanām Ka Homodārza Saimnieks joprojām ir dzīvs? Viņš brīvību vēlot, mūs aicina dzīvot Un ‘svinīgo’ svaru zem sevis atraisīt
Lai mēs bezsvarā lidotu Bez svara svarīgo zem sevis atstātu Par ‘zvaigznēm’ un sapņiem augstāk un tālāk Un bezsvarā Svētlaimību mantotu
Bet es bezsvarā lidošu Un bezsvarīgā Svētlaimībā dzīvošu
/abners 14. Janvāris, 2009
Šī dzejoļa/dziesmas pirmavots ir kāda BBC pārraide. Šī pārraide bija zinātniski fantastiska dokumentāla filma par cilvēka ceļošanu uz Saules sistēmas planētām – šis iedomātais ceļojums kuģa komandai bija 6 gadu garumā, kopā izplatījumā pavadot 2241 dienu. Seši gadi bezsvara stāvoklī, dodoties pretim nezināmajam, piedzīvojot daudz bīstamu, bet arī brīnišķīgu un pārsteigumiem bagātu mirkļu. Manas domas bija par mērķa apziņu, par pilnīgu nodošanos un dzīvi šim mērķim un uzdevumam, šajā laikā nedomājot un nerūpējoties ne par ko citu, kā savas misijas īstenošanu. Kopš noskatījos dažas no šīm pārraidēm, mani nepameta kāda frāze, kas ‘lidinājās’ manā galvā, atkal un atkal atgādinot par sevi - “Bezsvara Stāvoklis”. Svars ir tas, kas mūs ‘spiež’ pie zemes; mēs sakām: ‘no svara’ un tas nozīmē, ka tas ir nozīmīgi; svars ir vērtība un svarā ir vērtība; VIP latviski tulkojas, kā Ļoti Svarīga Persona. Šo sarakstu, iespējams, varētu turpināt. Mēs visi apzināti vai neapzināti, vēlamies būt svarīgi, nozīmīgi, atstāt pozitīvu iespaidu uz saviem draugiem un pārējiem. Daudziem no mums ir sapņi un zvaigznes pēc kurām tiekties, zvaigznes pēc kurām līdzināties. Bet. Tik daudz kas no šī cilvēku iedomātā svarīguma un tukšas slavas pēc kā ļaudis dzenas, patiesībā, mūžības priekšā ir nesvarīgs. Un šajā dziesmā es apspēlēju un aicinu uz brīvību - nedomāt tik daudz par savu svarīgumu un nedzīties pēc nozīmības cilvēku acīs, bet tā vietā izbaudīt ‘bezsvara stāvokli’ un domāt par mūžības lietām un vērtībām.
Ieskatījos sava datora Audio albumos un 'uzdūros' šim skaņdarbam. Tā nosaukums ir "Gaidot". Sāku klausīties un man par pārsteigumu sapratu, ka tas ir manis paša spēlēts - 'komponēts' būtu par skaļu teikts, jo notis netiku pierakstījis un arī to nespētu, jo esmu mūzikas valodas analfabēts. Savā prātā mēģināju atsaukt to laiku (2005. g. 30to decembri kuru esmu minējis šī skaņdarba faila nosaukumā), lai atcerētos, kāpēc tas saucas "Gaidot". Varbūt šī mūzika radās gaidot Jauno Gadu, atverot jaunu tīru lapu manas dzīves grāmatā; varbūt gaidot sniegu, kas reizēm ziemā pilsētā neaizkrāso tās netīrību; bet varbūt gaidot Dievu, lai tas uzrunātu manu dvēseli ienesot tajā mieru...
Dažas dienas atpakaļ noskatījos filmu "Septiņi samuraji" - Klasika, 1954 gada filma, kas saņēma pāris Oskarus un balvas citos kino festivālos. Daudzus gadus atpakaļ (vēl Padomju laikā) šo filmu biju redzējis. Šķiet, ka toreiz jau biju aizrāvies ar austrumu cīņām un gāju uz kinoteātri ar lielu sajūsmu nosaukuma dēļ vien. Atceros to, ka tas, ko no šīs filmas toreiz sagaidīju, tieši to nesaņēmu, BET tāpat arī atceros, ka tā uz mani atstāju paliekošu iespaidu.Tāpēc šoreiz pirms filmas skatīšanās man bija līdzīgas izjūtas (excitement*) - atgādināt sev toreiz piedzīvotos iespaidus.Es ticu, ka tas, ko es dzirdu vai nedzirdu; redzu vai neredzu; saprotu vai nesaprotu; kam ticu vai neticu; ko pieņemu vai nepieņemu; gribu vai negribu - ka tas viss ir atkarīgs no manām vērtībām un tā, kam es gribu ticēt. Tāpēc arī šo filmu dažādi cilvēki var skatīties un redzēt dažādi. Filmas notikumi risinās 16 gadsimta sākumā, Japānā, kas ir pilsoņu karu pārņemta. Šajā laikā zemnieki ļoti cieta no daudzām nežēlīgām bandām, kas siroja un postīja un laupīja ciemus. Filma ir par kādu ciemu, kas uzzināja, ka pēc ražas novākšanas viņiem uzbruks viena no šādām bandām, atņemot un izpostot visu, kas viņiem pieder. Tāpēc, lai sevi aizstāvētu ciema ļaudis meklē palīdzību pie *samurajiem. Un te arī sākas visinteresantākā šīs filmas daļa - samuraju meklēšana un aicināšana. Cik gan daudz te ir paralēles ar mūsu dienām - ar mūsdienu 'samurajiem'! Es šīs paralēles velku tieši ar mums, kā kristišiem - kādi mēs esam un kādiem mums vajadzētu būt.
Samurajs - feodālajā Japānā samurajs bija augstdzimušas cilts kareivis, kurš sekoja 'bušido' kodeksam/ likumam - ētikas kodeksam, kas bija izplatīts feodālajā Japānā, kas nozīmēja/ aizstāvēja bezierunu uzticību savam kungam/saimniekam, lai ko arī tas maksātu un paklausību visās lietās, vērtējot godu augstāk par savu dzīvību.
Kristietis - augstdzimis (dzimis Dieva ģimenē) / Jāņa 1:12,13 kareivis Dieva armijā, kas caur viņam uzticēto Vēsti (Vārdu kā zobenu) nes glābšanu cilvēkiem, kas to vēl nav piedzīvojuši. / 2.Timot. 2:3,4; Efeziešiem 6:10-18; Ebr. 4:12 seko Dieva Likumam (Dieva Vārdam), / 2.Timot. 3:16,17 paklausīgs Dievam, savam Kungam visās lietās / Jāņa 14:21,23 uzticība Kristum, Viņa godu vērtējot augstāk par savu dzīvību / Lūka 9:23-26
Kāds es esmu iepretim tam, kādam man vajadzētu būt? Vai es apzinos to, kādam man vajadzētu būt un kā es to savā dzīvē īstenoju un kā uz to tiecos, lai būtu par Dieva samuraju?
Priekš manis šīs filmas visinteresantākā daļa ir samuraju meklēšanu un aicināšana. Te arī parādās katra samuraja patiesā būtība - katra vērtības, prasmes, raksturs un sirds - to, kas atsaucas un kas neatsaucas Aicinājumam / Uzdevumam. Daži aicinātie samuraji ir augstprātīgi un iedomīgi, citam svarīgs ir piedāvājuma izdevīgums - Tādi vēl apvainojas par šādu pazemojošu piedāvājumu.
Tālāk ir filmas citāti no sarunām ar/ par tiem samurajiem, kas atsaucās Aicinājumam:
- Pēc sarunas un pārdomām, par piedāvāto uzaicinājumu: "Es pieņemu tavu aicinājumu, jo tavs raksturs mani fascinē..." (fascinēt - ieinteresējoša ziņkārība/ šķiet interesants, rada ziņkāri) "...Visnozīmīgākās draudzības nereti veidojas caur gadījuma rakstura satikšanos"
* * *
- Uzrunājot kādu citu aicināto:"Es gatavojos sīvai cīņai. Tā mums nenesīs nedz naudu, nedz slavu. Vai vēlies pievienoties?" - "Jā!" , skanēja ātra atbilde no kāda cita aicinātā samuraja.
* * *
- Sarunā ar kādu citu samuraju, jautājot viņam par kaujām, kurās viņš ir piedalījies:"Vai esi piedalījies cīņās? Vai esi daudzus nogalinājis?"Atbilde:"Ir neiespējami nogalināt visus, tāpēc es parasti bēgu"Man patīk par šo atbildi domāt, kā par kārdinājumiem, kas mums uzbrūk kā ienaidnieks. Vai reizēm tas nav labākais risinājums izvairoties no tiem?! * * * Sarunā par vēl vienu no septiņnieka pirms viņš pievienojās:
"Viņš ir neparasti labs (fantastisks) - vīrs, kas ieinteresēts tikai tajā, lai pilnveidotu savu prasmi" ___________________________________________
* Excitement - Diemžēl Latviešu valodā nav šāda vārda, kas tik labi izteiktu to, ko tas nozīmē. Un maldās tie, kas domā ka ir. 1)dzīvīga un uzmundrinoša prieka sajūtas2)emocionāls uzbudinājuma stāvoklis
Mūsu Kunga gads - šī ir pirmā doma, kas ir pildījusi manu prātu vecajam gadam aizejot un jaunajam atnākot, JO (šis nav 'reperu' un jauniešu lietotais YO ) - tātad jo.. Jo daudzos apsveikumos draugiem_lv varēju lasīt par Jauno žurkas gadu - žurkas gads lai tāds un žurkas gads lai šitāds. Ka tik lai tas nav shit' tāds un ja būs, tad vainīgais grēkāzis būs Žurka. Bet man pārdomājot Jauno gadu, kāds šis gads jeb KĀ (KURA) šis gads ir priekš manis, prātā nāca ka agrāk / senākos laikos cilvēki gadu tā arī minēja - mūsu Kunga 'tajā un tajā' gadā ... Tāpēc man šis 2008. ir vēl viens mūsu Kunga gads. Bet kas pats ir savas dzīves saimnieks un kungs, tas var pa-zemoties žurkas priekšā un tad arī nav jābrīnas, ka gads paiet shit' tāds.
"Daudzi ļaudis saka, "Kad mēs piedzīvosim labākus laikus?" Kungs, raugies uz mums ar smaidu, lai Tava labvēlība spīd pār mums. Tu esi pildījis manu sirdi ar daudz lielāku prieku nekā viņiem bāgātīgas jaunās labības un vīna ražas laikā. Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo Tu vien, Kungs, dari, ka es droši dzīvoju."
Kāpi, dziesmiņa, Diewam augstībā ! Debess spožums zemē dodas; Jauni spēki manim rodas Iet pie darbiņa, Gods Tev augstībā !
Skaidru gara prāt' Sūti man jel klāt' Wienumēr par dwēs'li gādāt, Labu gribēt, labu strādāt, Ļaunumu atstāt, Dod man gaišu prāt' !
Sirds lai priekus jūt, Ne pēc mantām gūt; Lai ar' maz, bet jāpietiekas, Kaut ar' trūkst, lai diezgan liekas. - Šī sirds mierība Lai spīd nestundā !
Cerēt, paļauties, Bēdām nedoties ! Diews ! dod jel, kamēr še mītu, Kad es stāvu, waj kad krītu, Bēdās dod mums spēt Tewim uzticēt !
Kāpi, dziesmiņa, Diewam augstībā ! Saulīt, lēnām manim spīdi, It kā bērnu dienās smīdi, Un pat miršanā, Lai skan dziesmiņa !
Vārdi: H. Lieventāls (agrākais Biržu un Salas draudzes ērģelnieks un skolotājs. Dzimis 28. martā 1803. gadā Ļaudonā, miris savā darba vietā 1877. g.) Muzika: abners /dec. 2007
Kādu rītu lasīju senu dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Smaidi un asaras", "ko latwiskā rakstniecībā sakrājis Kaudzītes Matīss" (izdota 1904. gadā). Manu uzmanību piesaistīja šī "Rīta dziesmiņa" - kas ir brīnišķīga lūgšana 'svētajam un vienīgajam valdniekam, ķēniņu Ķēniņam un kungu Kungam, kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt - Viņam lai ir gods un mūžīga vara!' /Pāvils Timotejam 1.vēst. 6:16
Tajā rītā paņēmu rokās ģitāru un gribēju šo dzejoli nodziedāt un tā šī melodija 'atnāca'. Pāris nedēļas vēlāk, kad mājās dziedāju šo dziesmu, domāju - 'tā kā Lieventāls bija muzikants/ ērģelnieks varbūt, ka viņam šai "Rīta dziesmiņai" arī bija melodija.' Bet tie, kas to varētu zināt ir mūžībā, ja vien kādā baznīcā nav palikusi kāda viņa nošu burtnīca, jeb grāmata, kur šī dziesma varētu būt atrodama.
"Katrs Rakstu mācītājs, kas ir kļūvis par mācekli Dieva Valstībā, ir līdzīgs nama saimniekam, kurš no savas noliktavas zin izcelt laukā gan jaunus, gan senus dārgumus -tieši to, kas tev tajā mirklī nepieciešams." /Mateja 13:52(BSLV extend.)
Ziņa VEF KP ļaudīm: Ja es nebūtu fotogrāfējis šīs burvīgās meitenes, es nebūtu ievērojis šīs vēsturiskās Durvis, kas ir vērtas droši vien vairākus miljonus reižu. Pa Tām uz skatuvi ir gājušas daudzas Latvijas slavenības. Skatījos un brīnījos uz šo VEFa unikālo eksponātu un domāju: 'cik gan ilgi tas vēl kalpos šajā tik straujo izmaiņu laikā'. Tiem, kas agrāk vai vēlāk nāks un cels Tās ārā, tas būs kā nevērtīgs atkritums, kuru 'čortojoties' to smaguma dēļ strādnieki lādēs atkritumu konteinerā pat neziedojot sekundi savu domu, lai aizdomātos par to, cik un kādas rokas Tās ir sveicinājušas. Bet es pieņemu, ka ir cilvēki, kas vēlētos Tās saglabāt vēsturei, kā pieminekli, kas piedzīvojis un pārdzīvojis daudzas paaudzes un laikus. Ja kāds uzņemtos šo Durvju saglabāšanas darbu, būtu interesanti, ja tie, kas par tām ir gājuši atstātu savus autogrāfus, jeb pat pielipinātu savu fotogrāfiju...
Šajā nedēļā man no prāta nekādīgi neizkrīt divas reklāmas - viena no tām "garantē" veiksmi, otra - "palīdz" tev (un citiem) saprast Kas tu esi. Tā kā Latvijas Radio 1 Rīta Rosmes vairs nav, atliek pašam nedaudz paironizēt par Labākas dzīves noslēpumiem.
Reklāma, kas garantē veiksmi piedāvā iegādāties mobīlo Partneri, ar to tad arī pietiek, lai veiksme pati atnāktu. Šī bilde savukārt ir mana atbildes Reklāma, pasmīkņājot par tik stulbiem apgalvojumiem. Un vispār - vai mobīlie, kas domāti saziņai un kas tagad aprīkoti ar visādām "fīčām" mūs drīzāk neattālina vienu no otra?
Otra reklāma mums apgalvo, ka tavs pulkstenis parāda kas tu esi.
Jā, - ko nu tur par Laika rādīšanu. Tam pulkstenis mūsu laikos vairs nav nepieciešams. 'A vot', ja tu nekas nēesi, atliek tikai nopirkt pulksteni, kas parāda KAS TU ESI. Nu gluži kā kādreiz bija burvju spogulīši, tagad ir burvju pulkstentiņi. Un ko man darīt, ja man nav tāds pulkstenis, kas PARĀDA KAS ES ESMU? Bet ja nopietni - man ir pulsktenis, kas man atgādina par draudzību...
Laiks iet, dienām aizskrienot vēja spārniem. Reizēm Tās ir tik līdzīgas viena otrai, ka nevar manīt nekādu progresu - ne dzīvei, ne domām, ne attiecībām. Tikai dēla bildes, kuras šad tad uzbildēju, liecina, par to ka dzīve rit uz priekšu savu gaitu. Arvien no jauna dzīvoju ar apņemšanos, ka šoreiz 'blogošu' biežāk, bet laiks paiet un domu vārdi, kas dienas laikā ir lidinājušies mana prāta debesīs, tur arī paliek, kā ziepju burbuļi, kas pēc laika izgaist. Negribu dzīvot ar domām par pagātni, bet liels gandarījums man bija, kad beidzot (pēc trīs gadiem) saņēmos un pabeidzu aprakstu par savu eksotiskāko, bet arī īsāko ceļojumu - uz Malaiziju, ko pievienoju Draugiem.lv ceļojumu aprastiem. Līdz ar aprakstu izveidoju arī bilžu galeriju. Pašlaik brīvajā laikā cenšos sakārtot savu mājas lapu, kurai esmu atradis labāku serveri, bez reklāmām, tāpēc arī vēlos lai visi mani domu burbuļi nepagaist, bet kāds tomēr paliek manā atmiņu LĀDĒ.
